Ērģeles ir tāds pats mūzikas instruments kā klavieres, vijole vai flauta, kuru jāmācās spēlēt.
Ērģeles ir tāds pats mūzikas instruments kā klavieres, vijole vai flauta, kuru jāmācās spēlēt.
To atgādinot, smilteniete Inga Rācene – Smiltenes, Palsmanes un Aumeisteru luterāņu draudžu ērģelniece – ar nožēlu atzīst, ka Latvijā vismaz ārpus Rīgas šis instruments ar stabulēm un taustiņiem joprojām ir neapgūts.
Daļai sabiedrības ērģeļmūzika saistās tikai ar pavadījumu dievkalpojumos, nevis koncertiem. Savukārt ērģelnieki secina, ka ne vienā vien Latvijas dievnamā šim mūzikas instrumentam ir vajadzīga restaurācija, lai tas skanētu pilnasinīgi.
Par to, ka var būt arī citādāk, Inga šovasar pārliecinājās Zviedrijā, kur bija 12. starptautiskās Ērģeļu akadēmijas audzēkņu vidū. Gandrīz nedēļu ilgā saieta dalībniekus uzņēma mazs ciematiņš Levstabrūka netālu no Baltijas jūras, kas zinātāju aprindās ir ievērojams vietējās baznīcas ērģeļu dēļ. Ārēji necilajā dievnamā atrodas ērģeles, kuras tiek uzskatītas par vienu no izcilākajiem 18. gadsimta Eiropas mūzikas instrumentiem. Tās darinātas augstā baroka stilā no 1726. līdz 1728. gadam. Ar krāšņiem, apzeltītiem kokgriezumiem greznotajām ērģelēm ir īpatnēja, kvalitatīva skaņa.
“Katrs tembrs jeb reģistrs ir ar savu krāsu, sudrabainu pieskaņu. Tas ir raksturīgi baroka ērģelēm. Paši zviedri ļoti lepojas ar šīm ērģelēm, nesen tās restaurēja,” stāsta smilteniete.
Zviedrijā skan ne tikai slavenās Levstabrūkas baznīcas ērģeles. Ingu pārsteidzis, ka šis instruments lietošanas kārtībā ir visos apkārtnes dievnamos, kuri slejas pat tikai dažu māju pudurīšu vidū. Tur arī savu ērģeļspēli izkopa starptautiskās akadēmijas audzēkņi no Zviedrijas, Dānijas un Latvijas. Katru dienu viņiem notika meistarklases pie Eiropā, it īpaši Skandināvijā, pazīstamiem ērģelniekiem. Bija iespēja dzirdēt mūziķu koncertus. Ingai, ne vien ērģelniecei, bet arī Smiltenes mūzikas skolotājai, noderēja lekcijas mūzikas vēsturē – ne tikai par ērģeļu mūziku, bet arī par tās radītājiem, piemēram, ziemeļvācu ērģelnieku un komponistu Dītrihu Bukstehūdi (1637.–1707.). Šogad Eiropā atzīmē 370. gadskārtu kopš viņa dzimšanas.
“Tā ir bagātināšanās,” Zviedrijā iegūto īsi rezumē Inga un piebilst, ka no katra pasniedzēja varēja iemācīties kaut ko jaunu. “Ērģeļspēle nekad nesanāk vienāda. Katram izpildītājam ir sava personīgā attieksme pret instrumentu un skaņdarbu.”
Vēl smilteniete secina, cik būtisks ir cilvēka faktors, lai kādā vietā kaut kas notiktu, pat ja tas ir mazs ciematiņš, kā Levstabrūka (mazāks par Palsmani, piebilst Inga). Tur dzīvo pensijas vecuma zviedriete Birgite Ostlunde, kura šajā miestiņā rīko mūziķu un gleznotāju saietus. Savu roku viņa pielikusi arī Ērģeļu akadēmijas mācību organizēšanā.
