Vijciema bērnudārzs “Celīši” ir pirmā privātā pirmsskolas izglītības iestāde Latvijā. Pašlaik tur mīt 14 bērni vecumā no trīs līdz sešiem gadiem un jūtas gana labi aprūpēti.
Vijciema bērnudārzs “Celīši” ir pirmā privātā pirmsskolas izglītības iestāde Latvijā. Pašlaik tur mīt 14 bērni vecumā no trīs līdz sešiem gadiem un jūtas gana labi aprūpēti. Vadītāja Asja Ozoliņa ir ieteikta balvas “Latvijas lepnums” saņemšanai.
“Ļoti daudz vijciemiešu, tostarp arī kopā ar bērniem, ir aizceļojuši uz Īriju, citām valstīm, arī uz Smilteni, Valmieru un Rīgu. Te jau darbavietu nav. Pirms mūsu tikšanās pāršķīru vecos žurnālus un atcerējos, ka šis bērnudārzs sāka strādāt 1965. gadā. Pa šiem garajiem 42 gadiem daudz pagasta iedzīvotāju te ir strādājuši, turklāt no katra cilvēka kaut kas ir palicis, katrs te kaut ko ir ienesis. Dzīve turpinās, vien laiks ienes dažādas korekcijas un svētkus svin citādi,” uzskata bērnudārza vadītāja A. Ozoliņa. Viņa priecājas par iespēju mazuļiem apmeklēt moderno un tautisko deju pulciņus tautas namā.
Vecāki rīta cēlienu var veltīt sev
A. Ozoliņa bērnudārzu vada kopš 1977. gada. Pirms viņas strādājušas tikai divas vadītājas. Audzinātājas, auklītes, pavāres, šoferi un citi bijuši vismaz vairāk par simtu. “Sešdesmitajos gados braucām un zemi apstrādājām ar zirgu. Tagad pagasta šoferis Laimons Pakalns no rīta mazuļus atved uz bērnudārzu, bet pēc mācību beigšanās pamatskolā pulksten trijos tos atkal izvadā pa mājām. Autobusa maršruts pagasta teritorijā ir 65 kilometri, tāpēc rīkot divus lokus ir pārlieku dārgi,” stāsta vadītāja.
Mazuļu vecāki ir apmierināti, ka ilgo rīta cēlienu var veltīt saviem darbiem, kuros mazie palīgi netraucē. Šajā laikā var aizbraukt arī uz Smilteni, Valku vai Valmieru. Pēcpusdienā atkal visi ir kopā. Lauku sētā, gaterī vai fermā darba nekad netrūkst.
Jautāta par izmaiņām bērnudārza darbā beidzamajos gados, vadītāja atbild, ka mainījusies visa dzīve, tostarp arī likumi, jo tagad mazuļi skolai jāgatavo no piecu gadu vecuma. Nākamajā gadā no bērnudārza uz skolu dosies seši pirmīši. Tas ir progress, jo šajā rudenī, 1. klases durvis vēra tikai divi mazuļi.
Vienmēr siltumā, tīrībā un ar labu ēdienu
“Celīši” par pirmo privāto bērnudārzu kļuva pēc tam, kad šo pašvaldības iestādi, kā jau daudzviet citur valstī, likvidēja. “Kad izlēmu – bērnudārzam darbs jāturpina, tolaik rajona Izglītības nodaļa bija ļoti pretimnākoša, lai sakārtotu dokumentāciju privātā bērnudārza licences iegūšanai. Viesu grāmatā joprojām redzams, ka pirmie apmeklētāji bija Izglītības ministrijas ierēdņi un ļoti pozitīvi novērtēja vijciemiešu ierosmi,” atceras A. Ozoliņa. Viņa joprojām ir pateicīga Izglītības pārvaldes galvenajai speciālistei Intai Brokai par milzīgo palīdzību. 1993. gadā bērnudārzs uzsāka darbu un turpina to joprojām. Pirmā audzinātāja tur bija Aija Melbārde.
Neatkarīgi no bērnu skaita prasības pret iestādi nemainās – siltums ir nepieciešams, tīrība arīdzan un ēdienam jābūt nevainojamam. Pagasta padome pašlaik palīdz apmaksāt elektrības, kanalizācijas rēķinus un piešķir nedaudz līdzekļu malkas iegādei. Katrā ziņā valda sapratne, ka šī iestāde pagastā ir nepieciešama. Sākotnēji deputāti norobežojās no šī it kā privātā uzņēmuma. Vadītāja smej, ka ministri spēj izturēt daudz mazāk nekā bērnudārza vadītāji, jo mainās ievērojami biežāk.
“Celīšos” savas nometnes četras vasaras ir rīkojuši bērni ar īpašām vajadzībām. Karuselī ir izvizināts pat Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš. “Man nekad nav izdevies redzēt dokumentālo filmu “Nezaudēt cerību”, kurā uzfilmēts mūsu bērnudārzs un tajā mītošie bērni invalīdi. To televīzijā parasti izrāda ap Ziemassvētku laiku. Daudzi viesi mūsu vidē ir ienesuši spilgtu gaismu. Šo vietu ir apskatījuši vācieši, dāņi un daudz citu viesu,” atceras A. Ozoliņa. Viņa ar labu svētbijīgi piemin vāciešu dāvāto veļas mazgāšanas automātu, kas vienmēr ir labi kalpojis. Viesi to paši uzstādīja, turklāt laikā, kad mobilie sakari bija ļoti ierobežoti. Lai pa tālruni noskaidrotu dažas iekārtas sazemēšanas problēmas, bija jādodas gandrīz līdz Valkai. Jautāta, vai ir vērts ieguldīt tik daudz enerģijas un pūļu šajā darbā, vadītāja atbild apstiprinoši, jo bērni viņai dodot spēku dzīvot. “Es viņus uzklausu, savukārt bērni mani apmīļo un mierina, kad ir grūti brīži,” gandarīta vadītāja. Pašlaik ar mazuļiem strādā skolotāja Inese Jirgensone un Antra Zariņa, kurai bez pavāres spējām ir Dieva dots apkārtnes sakopšanas un telpu iekārtošanas talants. Asja ir sastapusies ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Piemēram, viņa glabā visus avīžu izgriezumus par pasaules apceļotāju Petru Majeru, kurš savulaik naktsmājas meklēja tieši Vijciema bērnudārzā.
Labi vārdi dod spēku un lidojumu
Savulaik ministrs Andris Piebalgs skaļi solīja, ka valsts apmaksās 80 procentu no privāto bērnudārzu uzturēšanas izmaksām. Tie būtu īsti svētki, un, pateicoties šim solījumam, nodibinājās ļoti daudz privāto bērnudārzu. Šogad pirmo reizi privāto bērnudārzu vadītājus aicināja uz saietu ministrijā. “Sēdēju blakus kādai Rīgas bērnudārza vadītājai un uzzināju, ka tur vecāki par katru bērnu maksā 300 latu mēnesī. Mums tā ir prātam neaptverama nauda. Tiesa, tur mazuļi apgūst arī klavierspēles un baleta pamatus. Te esmu viena meža vidū, bet, kad aizbraucu uz semināriem, piemēram, Smiltenē, tur katrs vadītājs ierodas ar savu gaišo uguntiņu,” stāsta A. Ozoliņa. Viņa piebilst, ka Valkas rajona padomes Izglītības pārvaldes vadītājas Ilzes Videmanes izsacītie vārdi parasti dod tādu spēku un gara lidojumu, ka nevar labi nestrādāt.
Vadītāja atceras Vijciema pamatskolas salidojumu, kur sastapusi ļoti daudz savu bijušo audzēkņu, kuriem jau ir savi bērni. Asjas vaļasprieks ir dejošana pagasta dāmu deju kolektīvā. Šogad kopā ar Strenču jauniešiem un Blomes vecākās paaudzes kolektīvu būts Horvātijā, kur pie Adrijas jūras uzņemts ļoti daudz enerģijas un skatītājiem atdota no Latvijas aizvestā enerģija.
Asjai nozīmīgs sabiedrisks pienākums ir darbošanās luterāņu draudzē. “Nesen man bija saruna ar mūsu baznīcas labdari Mirdzu Feldmani. Izstāstīju, ka kokmateriāli dievnama restaurācijai ir ņemti no manas mammas meža. Katru reizi, kad tos ieraugu, attieksme pret ēku kļūst siltāka,” stāsta draudzes priekšnieces vietniece. Abos vadošajos amatos viņa mainās ar Līviju Egli, jo ilgāk par diviem sasaukumiem pēc kārtas priekšnieks nedrīkst strādāt. Padomju laikā baznīcai bija nepieciešams nozāģēt 14 kokus, lai tos saplēstu skaidās. Atļauja ciršanai bija jāizlūdz virsmežzinim. Visus darbus veica Brīvdabas muzeja speciālisti Rīgā. “Baznīcas rīkotajos pasākumos gūstu daudz. Piemēram, kad dalīja kultūras mantojuma gada balvas, biju lieciniece, kā to Nordeķu muižā saņēma M. Feldmane. Vijciemiešu vārdā esmu sveikusi arī zinātnieku Vitoldu Mašnovski, kurš ir bijis visās Latvijas baznīcās. Viņš paspēja pasacīt, ka mūsu dievnams ir tāds vienīgais valstī. Augustā, kad pie dievnama izlikām Eiropas Kultūras mantojuma dienu karogu, tūlīt pat atļauju apskatīt dievnamu lūdza tūristi no Austrālijas,” atceras A. Ozoliņa. Viņa joprojām strādā ar Dievpalīgu un izmanto visus veiksmes mirkļus.
***
Valkas rajona padomes galvenā speciāliste sociālās aprūpes jautājumos Mārīte Magone: “”Celīšos” vairākas reizes rīkojām nometnes bērniem invalīdiem. Tas bija brīnišķīgs laiks. Asjai piemīt īpašs mātišķums, un viņa vienmēr pilnībā atdod sevi darbam. Mana meita Sarmīte no viņas iespaidojās tā, ka kļuva par skolotāju. Asja atstāj iespaidu uz visu vecumu cilvēkiem. Uz viņu vienmēr var paļauties un droši doties kaujā.”
Kristīgā bērnudārza “Gaismiņa” vadītāja Indra Jākobsone: “Asja ir brīnišķīgs un izpalīdzīgs sirds cilvēks, turklāt daudz zinoša bērnudārzu lietās, jo gadu nasta palīdzējusi uzkrāt milzu pieredzi. Neesmu viņu redzējusi noskumušu, gluži otrādi. Asja vienmēr pati dodas mežā izvēlēties Ziemassvētku eglīti. Trakajos sala brīžos viņa nakšņo darbā un kurina krāsnis. Viņas klātbūtne man ir ļoti patīkama.
