Augusts ir aizgājis kopā ar mūsu novada dzejnieces Velgas Kriles piemiņai rīkoto Velgas dienu viņas dzimtajās “Strautiņu” mājās Valkas pagastā, bet atstājis uz papēžiem minošajam Dzejas dienu mēnesim – septembrim – gluži jaunu Velgas dzejoļu krājumu “Kā mirdzošas būtnes”.Tas ir fenomens, kāds reti piedzīvots literārajā pasaulē, kad pēc autora nāves turpina iznākt grāmatās viņa vēl nepublicētie darbi. Pēc V. Kriles nāves esam sagaidījuši vairākas viņas grāmatas. Kā pēdējie minami krājumi “Skrien sarkans jaguārs”, “Ugunspuķe aizmirstība” un nule iznākusī grāmata “Kā mirdzošas būtnes”. Velgas dienā “Strautiņos” notika tās atvēršanas svētki, bet tagad ar to var iepazīties Valkas novada centrālajā bibliotēkā.Neapšaubāmi, tas ir viens no ievērojamākajiem Dzejas dienu notikumiem mūspusē, jo V. Kriles dzeja ievērību ir izpelnījusies ne tikai dzimtajā pusē, bet visā Latvijā. Kā apliecina vairāki literatūrpētnieki – viņas dzeja ieguvusi arī pasaules skanējumu.Tas ir gan dzejnieces talanta, gan viņas māsas Antras Kriles nopelns. Tieši Antra daudzus gadus bijusi kā nenogurdināms labais gariņš, kas, diendienā pārskatot un apkopojot Velgas sacerēto dzeju, ir gatavojusi to izdošanai. Arī pēdējais krājums ir A. Kriles sakārtots un izdots ar Valkas novada domes, Gundegas Miglones, Kristapa Priednieka un Māras Valteres atbalstu. Dzejoļus rakstīja katru dienuSēžam ar Antru “Strautiņos” Velgas istabā, un vēlos uzzināt, kāda izskatās tā burvju lāde, no kuras ik gadu var ņemt un ņemt jaunus Velgas dzejoļus un tie nekad neizbeidzas. Antra lādes vietā rāda vairākus padomju laiku grāmatvedības lietu vākus ar nosaukumu “Delo” (Lieta), kuros stāv daudzas papīra lapas ar Velgas dzejoļiem, un skaidro, ka māsa savā dzīves laikā rakstījusi gandrīz katru dienu. Savā iekšējo izjūtu pasaulē Velga bija ļoti savdabīga un nerakstīja tā, kā tolaik bija jāraksta, bet izteicās tieši tā, kā domāja un par ko bija pārliecināta. Tādēļ arī pieminēju vākus ar nosaukumu “Delo”, jo pagājušā gadsimta 60. gados, kad literatūrā savu balsi pieteica V. Krile, tēlaini runājot, ap daudziem viņas dzejoļiem sakļāvās “Delo” vāki, nelaižot tos atklātībā. Bija jāpārvar daudzas birokrātiskas barjeras, lai varētu publicēt kaut daļu no uzrakstītā. Vērīga bija arī cenzūra. “Tā Velgai palika neiespiesti daudzi spēcīgi uzrakstīti dzejoļi. Cenzūrai nepatika, ka dzejnieces aprakstītajā provincē anekdotes un slepkavības ir vienādā vērtībā, ka vējš svilpo tukšā pudelē. Bija laiks, kad dzejoļos nedrīkstēja pieminēt Dievu. Savā dzīves laikā Velgai iznāca tikai septiņi dzejoļu krājumi, bet patiesībā viņa bija sarakstījusi krietni vairāk. Mājās viņai stāvēja sarakstīti 28 krājumi, un katram Velga bija devusi savu nosaukumu. Tagad es tos sakārtoju un cenšos izdot,” stāsta A. Krile.Viņa piebilst, ka māsas nepublicēto dzejoļu krājums nav izsīcis, un cer, ka nākotnē, izvēloties arī publicētos darbus, varbūt varētu izdot Velgas dzejas izlasi. Dzeja, kas dzīvo visos laikosVeidojot krājumu “Kā mirdzošas būtnes”, A. Krile to pēc tematikas ir sadalījusi četrās nodaļās. “Velga ļoti daudz lasīja filozofisko literatūru, un tas ietekmēja arī viņas daiļradi. Tādēļ pirmajā daļā esmu ievietojusi māsas pārdomu dzeju. Vairāki dzejoļi, kā, piemēram, “Senas svētbildes neaiztieciet…”, šajā daļā it kā akcentē visa krājuma kopīgo filozofiju, turklāt ar izteikto domu joprojām ir aktuāli. Piemēram, teikums: “Es redzu mūsu laiku, ka ātrumā sabrauca patiesību” tikpat labi attiecas arī uz šodienu,” skaidro Antra.Otrajā nodaļā vairāk apkopoti dzejoļi ar pārdomām, kas mijas ar fantāzijas pasauli un kurām dažkārt piemīt arī mazliet misticisma. “Velgai ne vienmēr dzīve bija pretimnākoša. Savulaik Ēriks Kūlis rakstīja, ka visiem Rakstnieku savienības biedriem ir piešķirts dzīvoklis, bet viņai to neiedeva, kaut Velga pieprasīja. Pārdzīvojumi bijuši vairāki, tādēļ bieži Velga mierinājumu meklēja savā iekšējā fantāzijas pasaulē, kur viņa atrada to, kas viņai der,” saka Antra. Tic, ka pasaule tieksies uz augšuTrešā nodaļa veidota kā pretrunu pasaule, kas pastāv starp dzejnieces iekšējo pārliecību un apkārt notiekošo. “Pagājušais gadsimts bija lielais melu laikmets, un nereti no tā nācās ciest. Tie bija lieli pārdzīvojumi, kad viņai atteica uzrakstītās dzejas publicēšanu. Nedrukāja, piemēram, pat tādu dzejoli, kurā Velga raksta: “Man ir darbs un pienākums, tāpat kā visiem mums, bet eju un man liekas – bez manis Parīze skumst.” Tāds dzejolis, kur pieminēta Rietumu pasaules pilsēta, tolaik nederēja. Tādēļ arī vairākiem māsas dzejoļiem ir raksturīga skumja noskaņa, jo arī viņas pārdzīvojumi atrada vietu vārsmās,” apliecina Antra.Pēdējā – ceturtā – nodaļa arī veltīta pārdomu dzejai, tikai šajā nodaļā izvēlēti dzejoļi ar gaišāku noskaņu. “Vairākas vārsmas ir uzrakstītas kā autores vēlēšanās, lai pasaule celtos uz augšu un mainītos uz labu. Tad līdzi tai uz augšu celsies arī cilvēki. Tāds ir dzejolis “Pēcvārds”, kurā Velga raksta: “Dvēsele, celies augšām, kāds atkārto, augšām, augšām.” Gribēju, lai šī gaišā cerības un ticības noskaņa rodas arī lasītājos, pabeidzot krājuma lasīšanu,” saka A. Krile.Pati savu lielo darbu Velgas darbu izdošanā Antra motivē īsi: “Lielos vilcienos mans darbs izdarīts, jo esmu panākusi, ka Velga Krile kā dzejniece nav mirusi.” Viņa dzīvo starp mums kā mirdzoša būtne.
VELGA KRILE
***Es gribēju ar tevi kopā būt -Kaut vai izdomā, kaut jel būtībā;Es sniegu atsitoties pret zemi jūtu,Klau, manas vēstules nenosūtītās…Es meklēju, skumjās es mocījospar savu balto, jā, balto krāsu,Bērziem līdz zemei es locījos,Lai viņu no sevis pasargātu…Ko es sapratu, ko es atradu,Es murgu no sapņa neatšķiru…Ak, līdzi ciest agoniju var,Kad uz svešas planētas cilvēks mirst…Es gribēju ar tevi kopā būt -Kaut vai izdomā, kaut jel būtībā,Es uz sirdstiesu tevi neielūdzu,Nāc pie vēstulēm nenosūtītām…* * *Senas svētbildes, kam nav nosaukuma, tik aizmirstas viņas ir,Vai tas ir cita vai mana laika svētais – kas zina,Un lielā dzīvība, laiku kas mūžībā neatšķir,Un es tavu seju un spārngaliem neatminos,Jo viņa pazib, kad lūdzos, lai nebūtu ļauns,Lai ir, kas stāvētu pāri mežiem kā dvēsle,Un mulsi es lūdzos, lai tas, par kuru man kauns,Vismaz dzīves nepārsūdzamā stundā nebūtu es,Un tava seja, kuru uz spārngaliem aiznes mīla,Un pasaulē nolādētā viss ir būtībā neizlemts,Un vismaz pēdējā brīdī – kur ir mana bezgalība,Kura pazibēja uz aizmirstas svētbildes senas…Un kur ir līdzcietība, kas mūžīgi trenkāto sedz,Un kur ir tuksnesī iedvesmas sausās acis,Senās svētbildes neaizmirstiet, jo viņās es redzuMūsu laiku, kas ātrumā sabrauca patiesību… * * *Man klusumā no dižās lomas pārnāktUn atkal bērnībā bez atbildības būt,Es ilgi cietu pieaugušo sāpes,Līdz zemes mūzika un māte zūd,Un šodien ne, es rītu pamodīšos,Vēl papīrkaralienei zelta tērps,Un spožā saulē matus atraisīšuUn spēlēšos ar dzeju pamalē,Un izdomāšu atskaņas tam vaidam,No kā es pirmā tumsā uztrūkos,Un pirmo reizi izlikšos, ka bailesMan vispār nenozīmē pasaulē neko,Un pirmo reizi izlikšos, ka spējuPar savu papīrcilvēciņu mirt,Bet atpakaļ es visu mūžu skrējuPie maza bērna satrakotās sirds… ***Ko tu man nodarīji, ziema?Jeb šis ir mans pirmais pavasars?Es braucu pie savas māsiņas ciemosPa zaļu pļavu kamanās.Man mirušas rokas un mirušas lūpas,Nekas nav mans, pat šī sāpe ne,Ja spētu ļaudis man pienākt tuvāk, Ja spētu par kamanām nedomāt es!…
