Svētdien Valkas pagasta «Strautiņos» pulcējās dzejnieki un kultūras darbinieki, lai pieminētu dzejnieci Velgu Krili viņas 60 gadu atceres jubilejā. «Dzejnieki ir dīvaini ļaudis, jo viņi gandrīz vienmēr ir iemīlējušies.
Svētdien Valkas pagasta “Strautiņos” pulcējās dzejnieki un kultūras darbinieki, lai pieminētu dzejnieci Velgu Krili viņas 60 gadu atceres jubilejā.
“Dzejnieki ir dīvaini ļaudis, jo viņi gandrīz vienmēr ir iemīlējušies. Ja tā nav, labu dzejoli uzrakstīt grūti. Šogad tika izdots Velgas mīlas lirikas krājums “Skrien sarkans jaguārs”. Diemžēl Valkā nav grāmatnīcas, kur tas būtu nopērkams,” atzīst Velgas māsa Antra Krile.
Izdodas pieskarties dzejnieces pasaulei
Valkas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe Irina Grīslīte atceras kādu gadījumu, kad viņai Rīgā bija ļauts paņemt un šķirstīt grāmatas no Raiņa un Aspazijas plauktiem. Šķirstot kādu pabiezu sējumu, viņai rokā ieslīdējis sakaltēts zieds. Muzeja darbinieces bijušas ļoti pārsteigtas un sacījušas, ka, visticamāk, ziedu grāmatā ielikusi pati Aspazija. “Tas man bija īpašs sveiciens no kādas tālas vasaras. Līdzīga sajūta mani pārņem Velgas piemiņas istabā “Strautiņos”, kad pieskaros un pārlaižu acis viņas grāmatu plauktiem. Šķiet, ka dzejnieces pasaulei esmu pieskārusies tuvu tuvu,” rezignēti stāsta Irina. Viņa pirmo reizi ar dzejnieci satikusies 1982. gadā dzejas vakarā kultūras namā. Irinai šī sieviete ļoti iepatikusies, jo atgādinājusi iedomāto Žoržas Sandas tēlu. Viņa savulaik uzvilkusi dūmu un, ja nepieciešams, izmtusi arī kādu piparotu joku. “Velgas dzeja jālasa īpašos brīžos — ja cilvēkam sāp sirds, ja viņš ir iemīlējies. Tad rokas pašas stiepjas pēc Velgas dzejoļiem. Ja man gribas pasūroties par grūto dzīvi, allaž atceros Velgu, jo viņai daudzas lietas ir sāpējušas vairāk un vientulība saldējusi stiprāk nekā mani. Tāpēc man žēloties ir grēks,” atzīst Irina. Pagājušajā gadā, atklājot V. Kriles piemiņas istabu, Irina viesu grāmatā ierakstīja vēlmi, ka arī turpmāk dzejas cienītāju pulkā vēlētos piedalīties saietos Velgas dzimšanas dienā. Tas ir īstenojies. Bibliogrāfe ir ievērojusi, ka sabiedrībā interese par V. Krili aizvien aug. Domājams, ka pavisam drīz informāciju par dzejnieci varēs lasīt novadpētniecības datu bāzē internetā. Informācijas ievadīšana ir uzsākta.
Kad dzeju nevar lasīt lielās devās
Savulaik dzejnieci V. Krili labi pazinusi skolotāja Ērika Dāvidsone no Limbažiem. “Ierodoties “Strautiņos”, man bija neaprakstāmi sirreāla sajūta — atceros daudzus kaktiņus un priekšmetus Velgas istabā un pagalmā. Tolaik biju iedziļinājusies Vizmas Belševicas dzejā, bet, iepazīstot Velgu kā jaunu dzejnieci, ātri aptvēru, ka arī viņas dzejā ir milzīgs sapņu dziļums un īstums. Tā man sasaistījās kopā abas izcilās latviešu dzejnieces,” atceras skolotāja, kura tolaik bija Velgas māsas Daigas klasesbiedrene. Viņa uzskata, ka tādu dzeju lielās devās nav iespējams lasīt. Pie šādiem dzejniekiem pieskaitāmi arī Austra Skujiņa un Jānis Ziemeļnieks. Velgas dzeja ir apliecinājums tam, ka dzejnieks ir savdabīgais medijs starp augstāko spēku neredzamajā pasaulē un mums — parastiem Zemes cilvēkiem. Dzīves laikā nereti apkārtējie šādus cilvēkus nesaprot.
Māksliniecisko līdzekļu meklētāja
V. Kriles gaitas pagastā atcerējās viņas kaimiņš Jānis Vaļģis, ar kuru kādreiz kopā spēlēts teātris un klubā dažādos pasākumos pavadīti daudzi vakari. “Ar Kriļu ģimeni sastapos tūlīt pēc ienākšanas kolhozā “Ļeņina ceļš” 60. gadu sākumā. Velgas tēvs un māte strādāja grāmatvedībā, es uzsāku vadīt fizkultūriešu kolektīvu un piedalīties mākslinieciskajā pašdarbībā. Velga sāka kluba vadītājas pienākumu pildīšanu. Tolaik daudzi darbi bija jāveic sabiedriskā kārtā. Tas bija pašsaprotami. Dažādu pasākumu rīkošanā ar Velgu sadarbojos itin bieži,” atceras Jānis. Viņš uzreiz sajutis Velgas augstos pašdarbības teātra kvalitatīvos uzstādījumus. Tolaik bija populāra sociālistiskās sacensības rezultātu rezumēšana. Šie saieti nebija iedomājami bez Velgas piedalīšanās. Kluba vadītāja neesot bijusi parasta tekstu norunātāja, bet piemērotāko mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu meklētāja, turklāt apkārtējos viņa pārliecinājusi itin nemanot, kā kura lieta labāk paveicama.
“Strādāju grāmatvedībā kopā ar Velgas māti un tēvu. Pamazām iepazinu viņu kā dzejnieci, jo man arī patika dzeja. Velgas dzejoļi bija tādi, ka tos nevarēja lasīt pavirši vai braucot vilcienā. Šai nodarbei bija īpaši jākoncentrējas. Velgas dzejā ir jāieiet ar visu dvēseli. Viņa bija krustmāte manam jaunākajam dēlam. Atceros, ka ģimenes svētkos piedalījās arī aktrise Vera Singajevska,” atceras Velga Vdovičenko.
Dzejnieces atceres pasākumā piedalījās arī galvaspilsētas dzejnieki Māris Salējs, Dagnija Dreika, Ronalds Briedis, Agita Dragūna, Imants Auziņš, Elīna Līce, Amanda Aizpuriete. Saieta dalībniekiem dziedāja Zane Daugule un spēlēja Renesanses laika instrumentālais duets.
V. Kriles māsa pateicas visiem, kas palīdzēja sagatavot saietu, — Valsts Kultūrkapitāla fondam, Rakstnieku savienībai, Gundegai Miglonei, Aijai un Vilim Ukriem, Ivaram Zalužinskim, Ilzei Vaļģei un Ingai Bošai.
