Vakar Valmieras dzelzceļa stacijā par godu dzelzceļa līnijas Rīga – Valka 120 gadu jubilejai atklāja līnijas vēsturei veltītu foto izstādi.
Pirmās liecības par nodomiem būvēt dzelzceļu no Sanktpēterburgas – Varšavas dzelzceļa Pleskavas stacijas līdz Rīgai datējamas ar 1874. gadu. Šāda dzelzceļa varbūtējās izbūves pamatojums – militāri apsvērumi. Vēsturiskās liecības apstiprina, ka tirgotāju aprindās pret šāda dzelzceļa būvniecību valdīja negatīva attieksme, jo tad ekonomiski tiktu apdraudēta Pēterburgas osta un Baltijas dzelzceļa sabiedrības izbūvētais dzelzceļš starp Sanktpēterburgu un Tallinu. Jaunā dzelzceļa būvniecība tika uzsākta 1886. gadā, un jau pēc trim gadiem pa to atklāja regulāru satiksmi. Attālums no Pleskavas līdz Rīgai (tagadējai Zemitānu stacijai) – 287 verstis jeb 306 kilometri. Par šīs dzelzceļa līnijas sastāvdaļu kļuva arī 77 verstu garais Valkas – Tērbatas (Valga – Tartu) atzarojums. Saistībā ar šo līniju īpaši akcentējams ir Valkas jautājums. Līdz ar valsts robežas demarkāciju tika fiksēts, ka līnijas Valkas jeb Valgas stacija atrodas Igaunijas teritorijā. Latvijas līnijā tuvākā stacija šajā līnijā bija 14 kilometru attālā Saule. Lai rastu iespēju vilcienam pieturēt Valkā, 1920. gadā izbūvēja divus platsliežu atzarojumus uz Valkas dzelzceļu staciju. Otrā pasaules kara gados līnijai bija īpaša nozīme, jo tā kalpoja Vācijas armijai kā galvenā Ļeņingradas frontes apgādes artērija. Lai īstenotu liela apjoma vilcienu kustību, 1941. un 1942. gadā Valkas līnijā atvēra izmaiņas punktus: Krīvupe, Aizvēji jeb Paltmale, Bille jeb Melturi, Autīne jeb Bumburi, Bušleja jeb Priecene, Abula, Tālava, Seda, Lugaži jeb Lude.
