Smiltenes pusē Valkas rajons robežojas ar Cēsu rajona Raunas pagastu. Rauna, šķiet, ir noklausījusies, kas latviešiem savā zemē visvairāk patīk, un to cenšas izveidot arī pie sevis.
Smiltenes pusē Valkas rajons robežojas ar Cēsu rajona Raunas pagastu. Rauna, šķiet, ir noklausījusies, kas latviešiem savā zemē visvairāk patīk, un to cenšas izveidot arī pie sevis.
Ciematā var apskatīt Staburagu, te ir arī Velnala, ko zinātāji uzskata par tikpat iespaidīgu kā tāda paša nosaukuma alu Siguldā, te netrūkst arī kalnu un ieleju. Pakalnu mērogi gan ir mazāki kā Siguldā, toties no to virsotnēm redzamās ainavas ir tikpat skaistas. Raunai ir arī savs Brīvības piemineklis un, protams, varenas pilsdrupas, kādas visur patīk visiem tūristiem.
Vismaz attiecībā uz vietējiem iedzīvotājiem Rauna savu mērķi ir panākusi. Cilvēki ciematu mīl. Raunas pagasta padomes speciāliste Linda Zūdiņa atklāj, ka papildus ikdienas darbam brīvprātīgi veic ar gides pienākumus. Viesu izvadāšana pa ciematu ir tikai viņas labā griba.
“To daru tādēļ, ka mīlu šo vietu. Rauna man patīk, un vēlos, lai arī atbraucējiem tā iepatiktos,” saka L. Zūdiņa.
Ciematu bīskaps
izvēlas par rezidenci
Tagadējās Raunas vietā cilvēki dzīvojuši vēl kopš somu – ugru cilšu laikiem. “20. gadsimta sākumā arheologi Tanīsa kalnā veica izrakumus un noskaidroja, ka te apmetne bijusi pirms 1500 gadiem. Aktīvāka saimnieciskā rosība šajā vietā sākusies kopš 1262. gada. Vēstures liecībās minēts, ka 16. gadsimtā te plosījies mēris, pēc kura dzīvi palika ļoti maz iedzīvotāju,” stāsta L. Zūdiņa.
No vēsturiskajām celtnēm, kas saglabājušās, visiespaidīgākās ir Raunas pilsdrupas un luterāņu baznīca. Raunas pils ir celta 13. gadsimtā un bijusi Rīgas arhibīskapijas bīskapa galvenā rezidence. Sākumā celtne veidota kā cietoksnis, lai pasargātu novadu no iebrucējiem, bet vēlāk pārveidota par pili. Pils ir vairākas reizes ieņemta un izpostīta. Tagad no tās pāri palikušas drupas, kuras uzskata par vislabāk saglabātajām pilsdrupām valstī. Pašlaik tur notiek mūru nostiprināšanas darbi. Tos vada cēsnieks Valdis Jānis Platais. Viņš ir pamatīgi izpētījis pils eksterjeru un noskaidrojis, kāds senlaikos pilī bijis telpu izkārtojums. Ir doma pils galveno torni restaurēt un pārveidot par skatu torni, no kura apkārtni varēs vērot tūristi. L. Zūdiņa stāsta, ka pilsdrupās joprojām glabājas vēl neatklātas vēstures liecības. Šopavasar, piemēram, pilsdrupās ir atrastas senas monētas un pīpju kāti. Visi atradumi nodoti muzejiem Rīgā.
Otra ievērojamākā celtne ir luterāņu baznīca. Tā uzbūvēta 13. gadsimtā pēc arhibīskapa Alberta II ierosinājuma. 20. gadsimta sākumā baznīca pārbūvēta. Dievnamā ir kalpojuši tādi vēsturē ievērojami mācītāji kā Jānis Reiters, Ādams Jende un Pēteris Apkalns.
Rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana
Pašlaik Raunā dzīvo apmēram 3500 iedzīvotāju. Ap ciematu ir izveidojušās vairākas lielsaimniecības, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu. L. Zūdiņa stāsta, ka lielākā zemnieku daļa ir specializējusies lopkopībā. Iespējams, to var izskaidrot ar apkārtnes pauguraino reljefu, kas nav īsti piemērots zemkopībai.
Iedzīvotāji darbu var atrast arī rūpnieciskajā ražošanā. Lielākās ražotnes ir “Raunas bruģakmens” un “Dagra”, kas ceļa būvētājus nodrošina ar bruģakmeņiem. Ir arī maizes ceptuve. Tas gan apkārtējo rajonu pilsētu iedzīvotājiem nav noslēpums, jo par to viņi uzzina pārtikas veikalos, ieraugot uz maizes iepakojuma uzrakstu “Raunas maize”. Ciemata vidusskolā mācās apmēram 500 skolēnu.
Pašvaldības darbinieki ir pārliecināti, ka Raunā ikviens, kurš vēlas strādāt, darbu var atrast. “To nodrošina lielākās ražotnes. Protams, cilvēki ir dažādi. Daļa negrib neko īpašu darīt. Tā tas ir visur. Piemēram, nesen pagastā izveidojās jauna kokogļu ražošanas firma. Uz to brauc strādāt cilvēki no citurienes, jo šeit uzņēmums strādniekus nevar atrast. Tātad viss atkarīgs vienīgi no pašu uzņēmības,” secina L. Zūdiņa.
Vislabāko var ieraudzīt kājāmgājējs
Viņa uzskata, ka Raunu vislabāk var iepazīt, izstaigājot to kājām. Braucot ar automašīnu, daudz kas paslīd garām nepamanīts. Kaut vai tas, ka slavenajam Tanīsa kalnam ir cepures forma. Varbūt šā iemesla dēļ ir radusies leģenda, ka senajos laikos kalnu izveidojuši zviedru karavīri, ar cepurēm saberot smiltis. To viņi darījuši tādēļ, lai no kalna virsotnes redzētu, kas notiek Raunas pilī. Sēžot automašīnā, nepamanīta var palikt arī trijās rindās izaugusī ozolu birzs, kas slejas aiz Brīvības pieminekļa. Pēc Pirmā pasaules kara katra kritušā raunēnieša piemiņai dzīvi palikušie iestādīja vienu ozolu. L. Zūdiņa norāda, ka šajā sakarā simbolisks ir Brīvības pieminekļa veidojums. “Piemineklī ir atveidota tautu meita, kura satvērusi kokles stīgas. Tas ir kā Latvijas aicinājums nomainīt ieročus pret kultūras vērtībām, lai vairāk nebūtu bojā gājušo un lai Latvija varētu augt lielumā,” saka L. Zūdiņa.
Ir iespējas jāt ar zirgiem un makšķerēt
No aktīvajiem atpūtas veidiem Raunas pusē populāras ir kļuvušas izjādes ar zirgiem. “Šo atpūtas veidu tūristiem un visiem, kam tas patīk, nodrošina zemnieku saimniecība “Krastmaļi”. Turklāt mūsu pagastā ir Eiropas ziemeļos tālākais savvaļas zirgu aploks. Tā platība ir 20 hektāru, un tajā ganās no Nīderlandes ievestie savvaļas zirgi tarpāni. Viņi pie tūristiem ir pieraduši un ļauj pietuvoties. Dažreiz zirgi gan ilgi jāmeklē. Savukārt makšķerēšanas cienītāji savu veiksmi labu lomu iegūšanā var izmēģināt Lubūžos. Lai tūristi pie mums rastu pilnīgu priekšstatu par vietām, kuras vērts apmeklēt, sadarbībā ar Cēsu tūrisma informācijas centru esam izveidojuši Raunas karti, kurā iekļauti arī ievērojamākie tūrisma objekti Veselavā, Vaivē, Priekuļos, Liepā un Mārsnēnos,” informē L. Zūdiņa.
Staburags un pilsdrupas — lepnums
Raunas lepnums un vizītkarte, kas ciematu atšķir no visiem pārējiem apkārtnes pagastiem, ir Staburags. Otra atšķirības zīme, pēc kuras Raunu nevar sajaukt ne ar vienu citu vietu, ir tās pilsdrupas. Savulaik mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis bija noskaidrojis, ka tāds logu veidojums, kāds ir Raunas pilij, nevienās citās Latvijas pilsdrupās nav konstatēts. L. Zūdiņa zina stāstīt, ka vēl tāda pils atrodas tikai Igaunijā.
Esam pie Staburaga klints. L. Zūdiņa stāsta, ka tā izveidojusies no šūnakmens un apaugusi ar aļģēm. “No tām šūnakmens apkaļķojas, tad apžūst saules staros, un tādā veidā šūnakmens te aug arvien lielāks. Raunas upe, kas plūst gar Staburagu, ir viena no straujākajām Vidzemē, jo tai apmēram ik pēc 49 kilometriem ir ūdenskritums. Ūdens visu laiku mazās straumītēs plūst pār klintsakmeņiem, tādēļ, iespējams, šī vieta arī nosaukta par Staburagu,” stāsta L. Zūdiņa.
Par Staburaga klints izcelšanos ir vairākas teikas. Viena stāsta par milzi, kurš nemitīgi meklējis savu laimi. “Milzis šajā vietā staigājis un visiem vaicājis, kur esot viņa laime. Viņam pretim nākusi meitene ar zīļu jostu un atbildējusi, ka tā esot viņa. Milzis, lai galīgi par to pārliecinātos, vēl pārstaigājis dažus novadus un tad secinājis, ka Raunā tomēr bijusi viņa īstā laime. Taču, kad viņš atgriezies, meiteni vairs nav atradis. Vietā, kur jaunava stāvējusi, plūdusi upe. Milzis bēdās apgūlies un vēlāk kļuvis par šo kalnu, bet tērcītes, kas plūst pāri akmeņiem, ir viņa asaras,” stāsta L. Zūdiņa.
Senais labi sadzīvo
ar mūsdienīgo
Raunas iedzīvotāji bieži dodas pie saviem kaimiņiem smilteniešiem. Parasti tas notiek ievērojamos kultūras pasākumos. “Kad Smiltenes Jāņkalna estrādē spēlēja “Vella kalpus”, uz izrādi aizbrauca gandrīz puse raunēniešu,” atceras L. Zūdiņa. Raunas vidusskolā mācās arī Smiltenes un Plāņu bērni. Tas ir ciemats, kurā labi sadzīvo senais un mūsdienīgais. Ir parasta lieta, kad ielas malā novietotam pajūgam līdzās apstājas moderns limuzīns. Savukārt senās celtnes ar savu staltumu it kā krāšņākas padara arī jaunuzceltās ēkas. Te vēsture mijas ar mūsdienām, un šī saplūsme iedzīvotājiem liek vairāk apzināties sava ciemata nozīmi un to iemīlēt.
