Vakar Valkas jaunajā stadionā rosījās gandrīz 50 cilvēku ar īpašām vajadzībām. Viņi bija sabraukuši no malu malām, lai piedalītos tradicionālajās Valkas rajona invalīdu sporta spēlēs.
Vakar Valkas jaunajā stadionā rosījās gandrīz 50 cilvēku ar īpašām vajadzībām. Viņi bija sabraukuši no malu malām, lai piedalītos tradicionālajās Valkas rajona invalīdu sporta spēlēs.
Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola stāsta, ka, pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, rajonā ir 2000 cilvēku ar īpašām vajadzībām, tajā skaitā arī bērni, bet vēl daudz ir tādu, kas nav reģistrējušies. Biedrības uzdevums ir visus šos cilvēkus apzināt un rūpēties, lai viņi beidzot būtu informēti par savām tiesībām, nevis tikai sēdētu četrās sienās. Pēdējā laikā biedrība aktīvi sadarbojas ar invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons”, lai risinātu samilzušās problēmas ar vides pieejamības jautājumu risināšanu.
“Apmeklēju Valkas bibliotēku, kur ir plašas telpas un pieejama informācija. Bet kā lai cilvēks ratiņkrēslā tiek augšā pa stāvajām trepēm?” jautā D. Vītola.
Turpmāk biedrības valde galvenokārt nodarbosies ar projektu rakstīšanu un līdzekļu piesaisti, bet tracionālie pasākumi nemainīsies. Viens no tiem ir vasaras sporta spēles.
Sporta spēlēs “Ziemeļlatvija” ievēroja smaidošu sievieti ratiņkrēslā. Tā bija Variņu pagasta iedzīvotāja Zaiga Beitika, kura pēc muguras traumas jau vairāk nekā 20 gadu pārvietojas ratiņkrēslā. Viņa katru gadu piedalās spēlēs, jo tā ir iespēja satikties ar bēdubrāļiem. Zaiga sadzīvojot ar savu invaliditāti, vienīgi viņas mājas atrodas daudzdzīvokļu nama otrajā stāvā. Vienmēr, kad gribas iziet laukā, jāmeklē vismaz divi palīgi. Tomēr Zaiga par dzīvi nesūdzas, jo viņu atbalstot gan meita, gan mazmeita.
Savukārt jaunklidzietis Nikolajs Žuravļovs uz pasākumu ieradies kopā ar sievu Zinaīdu. Pēc neveiksmīga kritiena no jumta vīrietis ratiņkrēslā pārvietojas jau 18 gadu. Pēc dabas Nikolajs ir nelabojams optimists, viņš spēj pat pajokot par naudas summu, kuru valsts maksā par 1. grupas invaliditāti. Tā vietā, lai žēlotos par dzīves netaisnību, Nikolajs kopā ar sievu nodibinājuši sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Viņi savās mājās izveidojuši nelielu tirgotavu, kur vietējie iedzīvotāji iegādājas pārtiku un saimniecībā noderīgas lietas. Sarunas laikā Nikolajs sirsnīgus vārdus velta sievai, jo viņa esot uzticams draugs un atbalsts. Abiem tā ir otrā laulība. Nikolajs uzskata, ka pēc nelaimēm, kad viens no dzīvesbiedriem cieš negadījumā un kļūst par invalīdu, vairumā gadījumu vīrs vai sieva atstāj otru cilvēku. Viņš priecājas, ka Zinaīda kopā ar viņu ir gan priekos, gan bēdās.
