Ja viņa pati sevi nekad nav mīlējusi, tad viņu dzīvē neviens nemīlēs, — tā ir atziņa, ko par savu māti teikusi trīsdesmitgadīga sieviete.
Ja viņa pati sevi nekad nav mīlējusi, tad viņu dzīvē neviens nemīlēs, — tā ir atziņa, ko par savu māti teikusi trīsdesmitgadīga sieviete.
Šīs ir pārdomas, kas nav ierakstītas diktofonā, tāpēc, iespējams, ka dažas nianses būs nesadzirdētas. Lai nebūtu pārpratumu un raksta varonēm nebūtu nepatīkami sevi atpazīt, apzināti ir izmainīta dažu notikumu secība, tomēr jautājumi, kas vajā šo ģimeni, laikam tā arī paliks neatbildēti. Tāpēc, ka tie izskan klusumā un, šķiet, nav cerību, ka dialogs kādreiz varētu atsākties.
Šobrīd viņa ir kā nervu kamols
Zelma ir sieviete pensijas vecumā. Viņai piestāvētu būt gādīgai vecmāmiņai un rimti vadīt vecumdienas savu vecāku savulaik celtajās lauku mājās. Diemžēl realitāte ir gluži citāda, un šobrīd viņa ir kā nervu kamols, kuram sāp katra pieskaršanās. Viņa tēva mājās dzīvo kopā ar vienu no savām meitām un znotu. Jau vairākus gadus mātes un meitas vienīgais saziņas veids ir “labrīt” vai “labdien” un zīmītes uz virtuves galda. Ja sākumā sirmgalvei šī situācija prasīja ne vienu vien negulētu nakti un asarām piesūkušos spilvenu, tad šobrīd viņa secina, ka ir iemācījusies sarunāties pati ar sevi. Dažkārt domās, dažkārt pa teikumam vai zilbei izsprūkot arī skaļi. Lieki piebilst, ka šāda dzīve salīdzinoši veselīgajai sievietei pamazām radījusi ne vienu vien problēmu. Ne jau vienmēr un katram ārstam var izstāstīt savu dzīvesstāstu, tāpēc veselības šķobīšanās tiek piedēvēta gadu skaitam. Zelma atceras, ka reiz bija jāpārliecina acu ārsts, ka viņas plakstiņi nebūt nav iekaisuši un nav jāuzsāk ārstēšana.
Satikušās kādas trīs vai četras reizes
Zelmas vecākā meita, kura ir dažus gadus vecāka par māsu, nav precējusies un dzīvo Kurzemē. Arī viņas attiecības ar māti, maigi izsakoties, ir saspīlētas. Pēdējo desmit gadu laikā viņas satikušās kādas trīs vai četras reizes. Šīs tikšanās bijušas nejaušas vai arī meitai no mātes bijuši nepieciešami kādi dokumenti. Tieši vecākajai pieder frāze, kas lasāma raksta sākumā.
Abām meitām ir augstākā izglītība, vecākajai — pat divas. Šis ir viens no argumentiem, kuru sievietes sarunās pauž kā vienu no nesaskaņu iemesliem ar māti. “Man ir kauns, ka viņa ir tāda,” teikusi jaunākā kādai paziņai, kura centusies salāpīt mātes un abu meitu irstošās attiecības.
Zelmas māja atrodas lauku ciematā netālu no pilsētas, un sieviete savu darba mūžu pavadījusi, braukājot uz tuvējo pilsētu. Tagad turp brauc arī meita un znots. Pie mājas ir neliels dārziņš, dažas ābeles un daudz puķu. Zelma strādājusi dažādos kantoros, veikusi grāmatvedes pienākumus. Ģimenes budžetam liels atspaids bija vīra zelta rokas, viņš prata atdzīvināt jebkuru sadzīves tehniku. Lieki piebilst, ka padomju deficītu laikos par šiem pakalpojumiem bieži vien norēķinājās graudā.
Mātes ģimenes dzīves vērtējums
Gadiem ritot, Zelmas vīrs no skaista un zinoša speciālista pārvērtā par cilvēka vraku, kura vienīgais mērķis bija iegūt kārtējo alkohola devu. Viņš nomira, nesagaidījis pensijas gadus, tādējādi atvieglodams dzīvi gan Zelmai, gan meitenēm.
Jau krietnu laiku, kamēr vīrs žūpoja, Zelma meitenes vilka, kā mācēdama. Cik daudz nācās atteikt sev, lai abas pabeigtu skolu un pēc tam augstskolu, zinās vien tās mātes, kas pašas vienas audzinājušas bērnus. “Ja viņa pati sevi nekad nav mīlējusi, tad viņu dzīvē neviens nemīlēs,” — tāds šodien meitu skatījumā ir mātes ģimenes dzīves vērtējums.
“Ko es esmu izdarījusi nepareizi? Ko viņas man var pārmest? Varbūt vienīgi to, ka, par viņām rūpējoties, bieži vien esmu piemirsusi par sevi,” secina sirmgalve.
Saņemtu no bērniem uzturlīdzekļus
Šobrīd Zelma cenšas izdzīvot ar savu nelielo pensiju, diemžēl arvien vairāk ir mēnešu, kad izdevumi krietni pārsniedz ienākumus. Lielāko tiesu no pensijas latiem jānoskaita uz aptiekas letes. Sarunas laikā Zelma izvelk no rokassomiņas kabatas un noliek uz galda papīru žūksni. Tās ir receptes, kas tā arī paliks neizpirktas, jo vienkārši nav par ko. Kad veselība atkal sāks klibot, viņa dosies pie ārsta, un droši vien papīru kaudzīte papildināsies ar kādu jaunu mediķu ieteikumu.
Vaicāta, vai tad meitām neatliek kāds lats vismaz mātes zāļu tiesai, sieviete nopūšas un atbild, ka laikam vajadzētu lūgt tiesas palīdzību, lai saņemtu no bērniem uzturlīdzekļus. Protams, viņa to nekad nedarīs, jo, lepnums to liedz. Zelma tomēr cer, ka varbūt dzīve pēkšņi izmanīsies un kāds notikums meitām liks uz attiecībām paskatīties citādāk.
“Laikam šajā dzīvē es neko gaišu vairs nesagaidīšu,” nopūšas sirmgalve.
Izdomās nedot zupas šķīvi
Pirms pāris gadiem jaunākā meita paģērējusi, ka vēlas būt vienīgā mājas saimniece. “Man taču ir divi bērni, kāpēc visu īpašumu vajadzētu atdot vienam un kāpēc to laiciņu, kamēr vēl dzīvoju, pati nevarētu saimniekot savā mājā?” jautā Zelma. Meita bijusi citās domās. Lai atdodot īpašumu, tad noslēgšot aprūpes līgumu, un mātei būšot drošas vecumdienas.
“Skumji, bet kas gan var izmainīties, kad noslēgsim tādu līgumu? Vai tad meitām vairs nebūs no manis kauns, ka neesmu ieguvusi augstāko izglītību? Vai mums palīgā nāks policists, ja meita izdomās nedot pusdienu zupas šķīvi?” sieviete prāto.
Zelma izlēmusi, ka pagaidām pati saimniekos savā mājā. Klusums istabās un cilvēku attiecībās turpinās. Sieviete saka — grāmatā izlasītā atziņa, ka klusums spēj kliegt, viņas dzīvē ir piepildījusies par visiem 100 procentiem. Kurš kuru?
Sarunā sirmgalve vairākkārt vaicā, kā šādā situācijā būtu pareizāk rīkoties, tomēr, uzklausot tikai viņas versiju par notikušo, iedot otra cilvēka dzīvei gatavu recepti ir ļoti grūti.
Viņa secina, ka nav pamanījusi brīdi, kad dzīve ieplaisājusi. Kad meitenēm bijuši pusaudžu gadi, abas bijušas gluži vai paraugbērni. Kad citas mātes naktis negulējušas un gaidījušas bērnus no vēlīnām pastaigām, Zelmas meitenes jau gulējušas saldā miegā vai lasījušas kārtējo grāmatu.
Pirmo zemeni dalīju uz pusēm
“Gan jau kaut kā savu mūžu nodzīvošu. No mākoņa maliņas paskatīšos, kā klājas manām meitenēm.” Ja dzīve būtu jāsāk no sākuma, viņa noteikti rīkotos citādāk.
“Atceros, kad meitenes bija mazas, pirmo zemeni dalīju uz pusēm, lai katrai tiktu pa kumosiņam. Pagājušajā ziemā jaunākā bija ekskursijā Spānijā un atveda no turienes lielas, sarkanas, smaržīgas zemenes. Ne jau tās ogas man tik ļoti gribējās, bet sāpēja ļoti, ka mani aizmirsa pacienāt,” sarūgtināta pensionāre.
Abas sirmgalves meitas ir trīsdesmitgadnieces. Vecākajai gadu skaits tuvojas 35. Precētajai ģimenes mīlulis ir suns. Vecākā savā dzīvē nomainījusi jau vairākus vīriešus. Parasti tie ir sānsolī devušies ģimenes tēvi, kuri izbauda vientuļas sievietes rūpes un uzmanību. Paiet pāris mēnešu, un lauleņi atgriežas savā ģimenē.
Zelma pārliecināta, ka savā mūžā viņa mazbērnus nesagaidīs. Tie meitām vienkārši traucētu kāpt pa karjeras kāpnēm.
Par to mākoņa maliņu runājot, sirmgalve domā, ka viņas vērojums būs skumjš. “Jā, es jūtos vientuļa. Ļoti. Kā jutīsies meitas? Varbūt viņām sirds sāpēs mazāk, nekā tā šodien sāp man,” sieviete sarunājas ar sevi.
Tomēr censties neaizmirst sevi
Daudzas ģimenes šodien sāk savu ceļu. Tagad laiks ir daudz nežēlīgāks kā tad, kad par bērnu iztikšanu un skološanu rūpējās Zelma. Savas pārdomas uzticot, sieviete iesaka: visu atdodot bērniem, tomēr jācenšas neaizmirst sevi. Dot padomu ir viegli, bet vai kāds tajā ieklausīsies? “Cik man vairs atlicis? Diena, mēnesis, gads? Vai meitas aizdegs manai piemiņai svecīti, varbūt tas būs jādara svešiem cilvēkiem…” nopūšas Zelma.
