Šķiet, ik uz soļa daba saka: “Rudens.” Dzestrie rīti ar ilgi neizgaistošu miglu čukst: “Rudens.” Dzērvju klaigas nopļautā labības laukā atgādina par rudeni, arī ābolu pilnie zari apliecina, ka vasara aizgājusi. Kā parasti, šajā gadalaikā uznāk skumjas. Žēl vasaras, gaišo nakšu, ziedošo pļavu. Šoruden skumjas rada arī politiķu un valstsvīru drūmās prognozes par ziemu. Tā sociāli un saimnieciski būšot īpaši grūta. Nesenie apliecinājumi, ka nupat jau ekonomiskā lejupslīde sākot apstāties un drīz būšot jūtama saimnieciskās dzīves atdzīvošanās, ir izplēnējuši, jo pati dzīve rāda, ka tā nav. Ko darīt – ļauties skumjām un iegrimt pesimismā vai atrast arī rudens nokrēslā kādu iepriecinājumu. Brīvdienās mani paziņa iesauca dārzā un lika paskatīties uz atvasaras saulē mirdzošiem koši sarkaniem āboliem kuplā ābelē. “Vai nav skaisti? Uz šiem ābolu pilnajiem zariem varētu skatīties un skatīties,” paziņa mudināja arī mani izteikties. Varēju tikai piekrist. It kā neviļus nez kādēļ atcerējos Dzejas dienas. Kādēļ tās ir rudenī? Vai tikai tādēļ, ka septembrī ir Raiņa dzimšanas diena? Varbūt tā cilvēki meklē vasaru un saules gaismu paši sevī. Kad sirdī uzzied dzejnieka vārds, tas arī silda un dod spēku. Vēsture ir apliecinājusi, ka no depresijas ne reizi vien tautu ir izrāvusi kultūra. Šoruden daudzās vietās notiek dzejas pasākumi. Jaunie autori vēlas izteikties, un ir, kas vēlas viņos klausīties. Dzeja un dziesma izkliedē rudens miglu un aizdzen skumjas. Tā arī ir dzīvošana – prasme rudens krēslainajos un dzestrajos rītos rasainajā zālē ieraudzīt dimantus.
