Šoruden Veckārķu skolas birzītē gandrīz līdz sniegam bērzi bija koši dzelteni.
Šoruden Veckārķu skolas birzītē gandrīz līdz sniegam bērzi bija koši dzelteni. Tas nebija netīšām. Daba un cilvēki 31. oktobrī aizvadīja mūžībā un atdeva godu Veltai Burkinai, kura bija slavenas skolotāju dzimtas atvase un pēdējā nesa Burkinu uzvārdu.
Pirmās brīvvalsts laikā viņa mazajiem kārķēniešiem mācīja dabaszinības. Veckārķu skola, tautā saukta par skoliņu, darbu sāka 1887. gadā, un mācības tajā notika līdz 1956. gadam. Veltas Burkinas tēvs bija Veckārķu skolas pārzinis (mūsdienu izpratnē — direktors) un izcils pedagogs. Augusts Burkins bija izpētījis, ka viņa dzimtas uzvārds cēlies no senvārda “burķens” — putnu būris. Burkina pārvaldītā skola kļuva par stipru un mīļu ligzdu daudziem tās paaudzes kārķēniešiem. A. Burkins bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, un arī šī skola ir izauklējusi dižus vīrus, kuri saņēmuši augstus valdības apbalvojumus. Veckārķu skolu par savu pirmo skolu sauc Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri: Jānis Ampermanis, kurš bijis Zemnieku savienības biedrs un stāvējis pie brīvvalsts izveides šūpuļa, alpīnists Imants Zauls un Mārupes siltumnīcu kombināta direktors Jānis Bērziņš, kā arī Atzinības Krusta kavalieris Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētājs Vilnis Kazāks, dakteris Jānis Porītis, literatūrkritiķis Valdis Ķikāns un daudzi citi izcili sava aroda pratēji.
“Nav dienas, kad sirdī un domās neatcerētos savus vecākus,” sacīja Veltas kundze tikšanās reizē Rīgā. Velta tēva iespaidā izvēlējās skolotājas profesiju un turpināja viņa darbu. Augusts Burkins rakstīja stāstus un lugas, sižetos izmantojot apkārtējo ļaužu dzīvi. Viņš rosināja skolēnus vākt tautasdziesmas, teikas un sakāmvārdus. Augusts Burkins iesūtīja Krišjānim Baronam vairākas tautasdziesmas un Ansim Lerham-Puškaitim pasakas. Daudzi varbūt nemaz nezina, ka pasaka “Kā cēlusies bučošanās” ir iesūtīta no Kārķiem.
Pagājušā gadsimta sākumā Raganskalna tuvumā dzīve mutuļot mutuļoja: skolā mācījās apmēram 40 skolēnu, blakus esošajā magazīnā tika spēlēts teātris, birzītē notika zaļumballes. Tagad kalnā dzīve ir pierimusi: vairs nav skolas, magazīnas un Burkinu dzimtas skolotāju, taču ļaužu sirdīs dzīvo atmiņas. “Man Velta Burkina bija pirmā skolotāja, par viņu varu teikt tikai pašu labāko. No tā laika man palicis liels gaišums sirdī,” teic Nellija Tauriņa, kura tolaik mācījāsTrikātas skolā. Velta Burkina pirmās brīvvalsts laikā bija aizsardze. Mainoties laikiem, viņai bija piemērotāk mainīt dzīves vietu, un tā viņa nonāca Trikātā. Vēlāk daudzus gadus strādāts arī Dolē un, satiekot savu mīlestību Staņislavu, ar motociklu apbraukāta visa Latvija. Katru vasaru kaut reizi Veltas kundze atbrauca uz Kārķiem, lai atmiņās būtu savā mīļajā Veckārķu skoliņā. Aizvadītā vasara bija pēdējā, nu mums jābrauc viņu apciemot Rīgas 2. Meža kapos.
“Joprojām manī skan Augusta Burkina mācītā Latvijas himna,” teic Vizma Ozola, “nevaru aizmirt kā mēs, skolēni, ar skolotāju Veltu Burkinu dziedādami staigājām pa pļavām un iepazinām apkārtni,” atceras Velta Dudele. Atmiņas par izcilo pedagogu Burkinu dzimtu ļaudīs dzīvos vēl ilgi.
