Tikai pavadot vairākus mēnešus prombūtnē no ģimenes un Latvijas, rodas pārliecība, ka nekur nav tik labi kā dzimtajā pusē un ka svarīgākais dzīvē ir tuvie cilvēki.
Tikai pavadot vairākus mēnešus prombūtnē no ģimenes un Latvijas, rodas pārliecība, ka nekur nav tik labi kā dzimtajā pusē un ka svarīgākais dzīvē ir tuvie cilvēki.
Jau vairākus gadus bērniem no Latvijas ir iespēja vasarā doties atpūsties uz Franciju, kur viņi vairākus mēnešu pavada franču viesģimenēs. Šo pasākumu organizē biedrība “EMMAUS Smiltene” sadarbībā ar saviem Latvijas un Francijas kolēģiem. Arī šogad notika kārtējais atpūtas brauciens, kurā kopā ar citiem Latvijas bērniem devās arī grupa Valkas rajona pārstāvju. Šobrīd bērni jau atgriezušies Latvijā. Lielākie devušies skolas gaitās, bet mazākie vēl kavējas iespaidos un atmiņās par aizvadīto vasaru un mācās… sarunāties latviešu valodā.
Ir gan pārdzīvojumi, gan asaras
“Bērni ir atpūtušies un priecīgi, jo atgriezušies mājās un satikušies ar vecākiem un draugiem” stāsta “EMMAUS Smiltene” valdes priekšsēdētāja Ārija Indrikovska, kura jau vairākus gadus uzņēmusies rūpes mazos ceļotājus pavadīt līdz Francijai un vasaras nogalē bērnus atvest mājās. Tālo ceļu no Latvijas līdz Francijai jāmēro ar autobusu. Daudzajās stundās, kas jāpavada turpceļā, kad viss vēl ir nezināms, ir gan pārdzīvojumi, gan asaras. Mājupceļš vienmēr šķiet īsāks, tomēr rūpju tāpēc netrūkst.
“Zīmīgi, — kad devāmies prom no Latvijas, atvadoties neredzēju nevienu asaru, bet, šķiroties no savām franču ģimenēm, raudāja visi — gan pavadītāji, gan prombraucēji,” salīdzina Ā. Indrikovska un domā, ka ieteicamākais vecums, kādā bērniem būtu jāciemojas viesģimenēs, ir aptuveni deviņi desmit gadi.
Nav noslēpums, ka šie bērni lielākoties nākuši no mazturīgām ģimenēm, kuru rocība ir salīdzinoši neliela. Laikā, ko mazuļi pavada Francijā, viņi iepazīst gluži citu dzīvi. Tur ģimenes, vismaz tās, kas izvēlējušās pie sevis izmitināt mazos ārzemniekus, finansiāli var atļauties daudz vairāk, un bērniem ir iespējas salīdzināt. Tāpēc nereti līst asaras, jo nākas doties prom no jauniepazītas pasaku zemes.
Pirmais ceļojums ārpus Latvijas
Izrādās, ka gados jaunākajiem bērniem salīdzinoši ātri izdodas apgūt franču sarunvalodu, kas krietni grūtāk padodas tiem, kuri brīvdienas franču ģimenēs pirmo reizi pavada pusaudža vecumā. Šajos gadījumos jāizlīdzas ar angļu valodu, kuru savukārt pārzina ne visi francūži. Savus iespaidus par piedzīvoto Francijā laikraksta lasītājiem piekrita uzticēt divas no lielākajām meitenēm. Līga Indrikovska Francijā aizvadīja jau ceturto vasaru, bet Egitai Greizānei šis bija pirmais ceļojums ārpus Latvijas robežām. Šogad abas meitenes beigs 9. klasi Smiltenes Centra vidusskolā.
Līga, kā jau pieredzējušākā ceļotāja, bijusi tā, kas iedrošinājusi savu klases biedreni vasaras brīvlaiku pavadīt neierastāk. “Ja pašiem būtu jāmaksā par šādu ceļojumu, noteikti to nevarētu atļauties,” secina Egita. Šis bijis viens no argumentiem, kāpēc viņa piekritusi izmantot piedāvāto iespēju.
Ar frančiem saprotas labi
Egitu savā ģimenē uzņēmis bijušais Rotari kluba vadītājs, šobrīd pensionēts baņķieris. Viņš kopā ar kundzi, arī sešdesmitgadnieci, divatā dzīvo lielā trīsstāvu privātmājā Francijas pilsētiņā, kas esot krietni lielāka par Smilteni.
Šī ģimene bērnu no Latvijas savā mājā uzņēmusi pirmo reizi un šķiroties secinājusi, ka tas tomēr esot jādara gados jaunākiem cilvēkiem. Frančiem šķitis, ka Egitai viņu sabiedrībā ir garlaicīgi. Meitene gan iebilst, sakot, ka viņi ļoti laba sapratušies.
Vaicāta par pārsteigumiem, Egita secina, ka atšķirīgā ir ļoti daudz. Meitenei atvēlēta sava istaba, un pirmais pārsteigums tajā bijusi milzīgā gulta. “Knapi varēju tajā ierāpties,” atceras smilteniete. Izskaidrojums bijis vienkāršs. Abi franči ļoti daudz ceļojuši un no katra brauciena kaut ko interesantu centušies pārvest mājās. Lielā gulta, piemēram, noskatīta Madagaskarā.
Egita saka, ka labāk franču ikdienu būtu iepazinusi, ja dzīvotu vidusmēra ģimenē, tomēr tad diez vai viņai būtu pavērusies iespēja privātajā lidmašīnā aplūkot Franciju no putna lidojuma. Lidojot trīsvietīgajā lidmašīnā, izjūtas neesot bijušas visai patīkamas — gaisa bedres un aizkritušas ausis — taču skats, kas pavēries no augšas, bijis ļoti skaists — ģeometriskos kvadrātiņos sadalīti krāsaini lauki. “Varbūt, ka Latvijā ir tāpat, bet man nav bijusi izdevība to redzēt,” saka Egita.
Saprot tikai dažas frāzes
Pirms braukšanas uz Franciju, Egita ar klases biedreni spriedušas, ka iemācīsies valodu un atgriežoties abas varēs sarunāties. Diemžēl šo nodomu neesot izdevies īstenot. Šobrīd smilteniete saprot tikai dažas frāzes franču valodā. “Sākumā lūdzu, lai ģimene ar mani sarunājas franciski,” atceras Egita. Franči paskaidrojuši, ka, tiklīdz viņi meiteni ieraugot, tā vēloties runāt angliski.
Pensionētais pāris angļu valodu pārvaldīja ļoti labi, kaut gan sākumā smiltenietei šķitis, ka viņi runā ar spēcīgu akcentu.
Interesantāk bijis, kad pie vecākiem ciemos ieradušies bērni un mazbērni. Baņķiera ģimenē ir četri bērni un astoņi mazbērni. Jaunākajam bērnam ir 29 gadi. Vecākais mazbērniem ir piecus gadus vecs, bet jaunākajam ir tikai trīs mēneši.
Ar mazuļiem latvietei sazināties izdevies gana labi, lai arī viņi, protams, angliski neko nav sapratuši. Viņa stāsta, ka tikai viens bērns centies ar žestiem izskaidrot savas vajadzības Latvijas meitenei. Pārējie neesot centušies iejusties tulka lomā.
Tur pat zāle neaug tā
“Ar Latviju varēju sazināties ar elektroniskā pasta palīdzību, arī piezvanīt,” stāsta Egita. Franču tētis viņai uzticējis vienu no saviem fotoaparātiem, jo arī pats ir aizrautīgs fotogrāfs. Lielu daļu laika viņš veltījis darbam ar datoru, kur apstrādājis savas fotogrāfijas.
Savukārt franču mamma lielākoties strādājusi dārzā vai arī nodarbojusies ar virtuves darbiem. Lielo māju apkopt gan ieradusies kalpotāja.
“Kādreiz bija garlaicīgi, bet tad centos vairāk dzīvot pa savu istabu. Mājas pagalmā ir baseins, arī tur varēja labi pavadīt laiku,” stāsta Egita.
Vai nākamgad viņa atkal dosies uz Franciju, meitene pagaidām vēl nezina. Priekšā ir izlaidums, kurā Egita noteikti grib piedalīties. Viņa secina, ka laiks, kas jāpavada prombūtnē no mājām, bijis nedaudz par ilgu. “No sākuma viss bija kārtībā, bet uz beigām skaitīju dienas, kad varēšu atgriezties. Tikai tagad saprotu, cik ļoti esmu pieķērusies savai ģimenei un Latvijai. Tur pat zāle neaug tā, kā pie mums,” secina smilteniete.
Citu viesbērnu ģimenē neņemtu
Līga uz Franciju devās jau ceturto gadu. Visu šo laiku viņa pavadījusi vienā un tajā pašā ģimenē. “Ja man būtu jābrauc pie citas ģimenes, es nemaz nebrauktu. Esmu iejutusies, viņus pazīstu. Atceros, ka pirmajā gadā bija ļoti grūti iejusties,” vērtē Līga.
Šobrīd Līgas franču ģimenē ir gadu vecas dvīnītes, vienai no viņām šovasar latviešu meitene kļuvusi par krustmāti. Arī franči atzinuši, ka viņi citu viesbērnu ģimenē neņemtu. Otrajā gadā kopā ar Līgu šajā ģimenē vasaru pavadījusi otra meitene, lai Līgai nebūtu garlaicīgi. Ar viņu kontakts neeesot izveidojies, tāpēc franči tagad ir visai piesardzīgi.
Tagad viņa pārzina sarunvalodu
Līga pēc šiem četriem gadiem sarunvalodas līmenī franču valodu pārvalda ļoti labi. Kad Smiltenē ciemos ierodas EMMAUS sadarbības partneri no Francijas, tieši viņai tiek uzticēti tulces pienākumi. Valodas zināšanas ir gan pašas Līgas uzņēmības, gan arī franču ģimenes pretimnākšanas rezultāts.
Pirmajā gadā franči kladē līmējuši un rakstījuši vingrinājumus. Kaut ko Līga esot iemācījusies, bet bijis bail runāt. Otrajā gadā viņa kļuvusi drošāka un sākusi pamazām runāt, jo ģimene likusi to darīt. Trešajā gadā Līga jau raiti runājusi. Tagad viņa pārzina sarunvalodu, nedaudz māk arī lasīt, bet rakstīt — minimāli, jo runāšana un rakstīšana ir ļoti atšķirīga, arī gramatika ir sarežģīta.
Stundā iepīkstēties nevar
Šogad Līgai jau nākamajā dienā pēc ierašanās Francijā bija jāiet uz skolu. “Man bija ļoti, ļoti bail,” atzīstas smilteniete.
“Starp Latvijas un Francijas skolu ir milzīga atšķirība. Viņiem valda stingrība. Stundā iepīkstēties nevar, uzreiz seko aizrādījums. Skolēni respektē skolotājus.”
Francijā mācību stundas garums ir 60 minūtes, pie tā bijis grūti pierast. Mācību stundu laikā skolēni no skolas teritorijas ārā netiek. Visapkārt ir sēta, kurai ir aizslēdzami vārti. Kad šos vārtus atver, ir cilvēks, kurš pārbauda, vai skolēns drīkst iziet no teritorijas. Katram skolēnam ir īpaša lapa, uz kuras atzīmēts, kad viņš drīkst atstāt skolu.
Skolā pusdienas tiek apmaksātas ar māksājumu karti, kura jāiegādājas uz pusgadu. Kad kartes derīgums beidzies, skolēns nevar iekļūt ēdamtelpā. Skolas ēdnīcā piedāvā kompleksās pusdienas, un bērni var izvēlēties dažādus variantus.
Galvenais ieguvums — jauni draugi
Salīdzinot skolā apgūstamās zināšanas, Līga secina, ka, piemēram, matemātiku tur māca sarežģītāk. Vienīgais, kur viņa varējusi sekot līdzi bez problēmām, bijusi angļu valoda. “Pārējās mācību stundās sekot līdzi bija sarežģīti. Kaut ko pierakstīt varēju, bet neko īpaši apgūt nevarēju,” vērtē smilteniete. Galvenais ieguvums no Francijas mācību iestādes apmeklējuma — jauni draugi un papildinājums sarunvalodas zināšanām.
Runājot par ārpusstundu pasākumiem, Līga paskaidro, ka Francijas skolās diskotēkas nenotiek. Tieši pirms mācību gada beigām franču skolēniem noticis sporta pasākums, kurā, piemēram, futbola mačā tikās skolotāju un skolēnu komandas.
Pēc stundām jauniešiem izklaides iespējas paver kino, klubi. Ļoti bieži pašā pilsētas centrā notiek visādi pasākumi. Daži norisinās līdz pusnaktij, citi pat līdz nākamās dienas rītam. Uz šiem pasākumiem drīkst ierasties arī jaunieši. Vaicāta par alkohola lietošanu, Līga atbild, ka dzer daudzi, bet piedzērušos viņa nav redzējusi nevienu. Cigaretes skolēniem ir aizliegtas. Ja viņi tomēr smēķē, tad tikai ārpus skolas. Tās teritorijā tas ir neiespējami.
Klusībā sapņojusi jau sen
Lielākais šīs vasaras piedzīvojums Līgai bija Parīzes Disnejlendas apmeklējums, par kuru viņa klusībā sapņojusi jau sen. Šo nebūt ne lēto izklaidi latvietei uzdāvinājuši franču ģimenes vecvecāki. Šis ceļojums izmaksājis aptuveni 1200 eiro.
Disnejlendā Līga pavadījusi trīs dienas un divas naktis. Arī šis laiks bijis par īsu, lai visu aplūkotu. Parīzes Disnejlenda sastāv no trīs vienotām izklaides vietām: Disnejlendas, Disnejlendas studijas un parka, kurā ir daudzi veikali un kino. Studijā visi pasākumi pārsvarā ir ēkās. Apmeklētāji var ieiet kādā firmā un, piemēram, izbaudīt “Armagedona” izjūtas.
Disnejlendā savukārt ir dažādas atrakcijas. Pati lielākā —”Spais Monten”. Dodoties tajā iekšā, brīdina: ja ir veselības problēmas, piedalīties nedrīkst.
Ļoti noilgojusies pēc mājām
Nākamvasar Līga ieplānojusi, ka pēc izlaiduma dosies uz Franciju un ar savas viesģimenes palīdzību centīsies iekārtoties darbā “McDonald”.
“Man Francijā nekādu problēmu nebija. Ģimene bija ļoti laba, tomēr biju ļoti noilgojusies pēc mājām, pēc draugiem, pēc ģimenes. Šausmīgi. Tie trīs mēneši tomēr ir daudz,” secina Līga.
