Dīvainais un grūti izprotamais līgums starp Krieviju un Ukrainu, kas it kā uz turpmākajiem pieciem gadiem regulēs gāzes piegādes un tranzītu, no malas raugoties izskatās stipri anekdotisks.
Dīvainais un grūti izprotamais līgums starp Krieviju un Ukrainu, kas it kā uz turpmākajiem pieciem gadiem regulēs gāzes piegādes un tranzītu, no malas raugoties izskatās stipri anekdotisks.
Re, Krievija gribēja nospiest uz ceļiem brīvdomīgo Ukrainu, bet seno kazaku pēcteči uzvedās kā tie aizkrācieši, kuri sacerēja savu slaveno vēstuli turku sultānam. Skandāls, ko Maskava izraisīja skaļu bungu pavadībā, beigu beigās pašai Maskavai lika meklēt izeju komerciālos samudžinājumos, lai vismaz neizskatītos pārāk nožēlojami. Un ne jau ukraiņu ietiepība un draudi, kuros ne vienmēr bija saskatāma loģika un mūsdienīga ekonomiskā domāšana, piespieda Maskavu meklēt kompromisu. Pats galvenais faktors, kas atvēsināja Kremļa politiķu prātus, bija Eiropa, kura nebūt nesteidzās pārmācīt ukraiņus, bet ar lielu nopietnību sāka apspriest jautājumu par enerģētisko neatkarību. Zemes, kuras savu labklājību uzticējušas energoresursu piegādātāju ziņā, saprata, cik viegli starpvalstu sakaros lietot šantāžas metodes. Ja arābu zemes ir guvušas zināmu rūgtu mācību jau pirms trīsdesmit gadiem, kad notika Rietumu šantāža ar naftas cenām — un arābiem šī mācība palikusi prātā —, tad Krievija mācības ātri aizmirst, kaut 1997. gada finanšu sabrukumu izraisīja galvenokārt naftas un gāzes cenu kritums. Tagad cenas palielinājušās sešas reizes, un Maskava jau domā, ka tā tam jābūt mūžīgi mūžos.
Gan cenas, gan piegāžu nedrošība eiropiešiem liek aizvien skaļāk runāt par enerģētisko neatkarību. Visatklātāk to dara preses izdevumi, bet zīmīgi, ka kopējo viedokli izteica arī ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. Šādas noskaņas ir pirmais signāls, ka Putina un Šrēdera izlolotā ideja par Ziemeļeiropas gāzes vadu var tikt apšaubīta.
Kurš enerģijas veids labāks?
Bija laiks, kad visa rūpnieciski attīstītā pasaules daļa burtiski kūpēja akmeņogļu dūmos. Termocentrāles un vilcienu lokomotīves, pilsētu centrālapkures katli patērēja galvenokārt akmeņogles. Faktiski tikai pēc Otrā pasaules kara ogļu dedzināšanu sāka aizstāt ar naftas produktiem, savukārt mūsdienās uzskata, ka vēl labāks kurināmais ir gāze. Koksne, kūdra vai degakmens ir stipri margināli enerģijas avoti.
Lai kā lauzām domu šķēpus, visērtāk lietojamais enerģijas veids ir elektrība. Izņemot iekšdedzes motorus transporta līdzekļos, gandrīz visur citur varam izmantot elektrību. Hidrostaciju iespējas Eiropā gandrīz izsmeltas. Atomenerģijas izmantošanu bremzē gan Černobiļas draudi, gan radioaktīvo atkritumu noglabāšana. Un valstis izlīdzas kā nu kura — turpina dedzināt ogles, izmanto mazutu, bet pēdējo desmitgažu laikā jūsmo par gāzi. Dānija un daži ASV štati sekmīgi izmanto vēja enerģiju.
Ar vārdu sakot, galvenais jautājums ir tas, kā saražot elektroenerģiju, lai tās pieteiktu un lai valstis nebūtu atkarīgas no kaut kādu neaprēķināmu kaimiņu untumiem. Tā kā šie jautājumi ir ES dienaskārtībā, tad paraudzīsimies uz problēmu kopumā.
Lielā enerģētika
Jautājums pavisam vienkāršs: ko darīt katrai valstij un visām ES valstīm kopā, lai palielinātu enerģētisko patstāvību. Un ko darīt, ja savu naftas un gāzes krājumu tikpat kā nav, ja akmeņogļu tālāka izmantošana kļūst neizdevīga? Pirmais, kas iešausies prātā, būs prasība pēc atomelektrostaciju būves, izmantojot ātro neitronu reaktorus. Celtniecība dārga, bet saražotā elektrība salīdzinoši lēta. Vienlaikus uzsākts starptautiskais projekts par kodoltermiskās sintēzes enerģijas izmantošanu, jau šogad Francijā sāk būvēt milzu jaudas reaktoru (ITER projekts), kam jādod atlaide par ūdeņraža izmantošanas iespējām praktiskā elektroenerģijas ražošanā. Teorētiskā līmenī šādu iespēju pierādīja jau Andrejs Saharovs, izteikdams līdz miljons grādiem sakarsušās plazmas “kamolu” ieslēgt gredzenveida magnētos, lai plazma peldētu kā Muhameda šķirsts, nebalstīdamās ne uz ko. Līdz šim plazmu šādā iekārtā noturēt izdevies tikai sešas minūtes, bet tagad būvētās iekārtas būs tik jaudīgas, ka ķēdes reakciju būs iespējams noturēt nepārtrauktā režīmā. Nekādu reaktīvo atkritumu, izejvielas resursi neizsīkstoši, vienīgā baža, ka kļūmes gadījumā var izraisīt nelielu zemestrīci. Līdz praktiskam pielietojumam gan jāgaida vismaz 20 vai pat 50 gadi.
Vēja enerģiju var izmantot galvenokārt jūru krastos, saules enerģija būs pieejama Eiropas dienvidu zemēs, kur jaunās tehnoloģijas sola labas perspektīvas. Pārējām valstīm jācenšas enerģijas avotus dažādot, vienlaikus veidojot ciešākus kontaktus ar Āfrikas kontinenta zemēm. Alžīrijas nafta un gāze jau tagad plūst uz Franciju. Tiek domāts par ostu termināļu paplašināšanu, lai no Nigērijas varētu ievest lielus daudzumus sašķidrinātās gāzes, jo tagad pilnīgi visiem skaidrs, ka ES atkarība no Krievijas piegādēm būtiski jāsamazina. Jārada alternatīvas. Tas attiecas arī uz jauniem enerģiju veidiem, pie kuriem strādā zinātnieki.
Mazā enerģētika
Jau pirms gadiem četrdesmit lasīju par Indijas un Ķīnas zemniekiem, kuri mājokļu pavardus darbina ar pašražotu biogāzi. Mājlopu mēsli un augu atliekas pavisam vienkāršās iekārtās pārtop gāzē, kas pa caurulīti nonāk virtuvē.
Pirmskara Latvijā pie daudzām mājām bija savi nelieli vēja ģeneratori. Arī ūdeni sūknēja ar vēja rotoriem. Kara laikā vācieši ieviesa traktoru un automašīnu darbināšanu ar gāzi, izmantojot koksnes klucīšus. Savukārt jau muižu laikos baroni savās siltumnīcās lietoja ar zāģu skaidām kurināmas krāsniņas.
Ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka mūsdienās pavardu vajadzībām izmantot balonu gāzi ir nelietderīgi, neērti un arī bīstami. Kam vien iespējams, vajadzētu pāriet uz elektriskajām plītīm. Jo sevišķi tāpēc, ka gāzes cenas palielinās straujāk nekā elektrībai, bet laukos gāzes balonu iegāde kļūst pazemojoša.
Gan Somijā, gan Zviedrijā individuālo mājokļu apsildei aizvien vairāk izmanto siltumsūkņus, tos atzinuši arī Latvijā. Protams, šajās mājās derīgi ierīkot kamīnkrāsnis — avāriju gadījumam, ja netiek padota strāva kompresora darbināšanai. Bet citādi — tā ir pilnīga neatkarība, komforts, un nekāda vides piesārņojuma.
Vairākas televīzijas stacijas demonstrēja filmiņu par šķeldas izmantošanu mājokļu apsildei — iekārta darbojas līdzīgi baronu laiku siltumnīcu apkurei. Ieber maisu sīksprungulīšu kurtuvē, un mājā būs siltums visu diennakti. Ar mežiem bagātos novados parasti ir ļoti daudz koksnes atkritumu. Citviet mēdz audzēt speciālos ātraudzīgos kārklus. Latvijā jau tiek domāts par ātraudzīgo apšu kultivēšanu. Citviet zemnieki nezina, ko darīt ar salmiem. Viss noder kurināšanai.
Traktoru un automašīnu darbināšanai iespējams lietot biodīzeli un etanolu. Ideāli būtu, ja katrā pagastā darbotos viena rapšu eļļas pārstrādes iekārta, un tad parasto dīzeļdegvielu lietotu tikai starpvalstu kravu pārvadājumos. Savukārt etanols jāražo lielās rūpnīcās, bet benzīna patēriņa samazināšanas izmešu kaitīguma novēršanas nolūkos tas būtu jādara daudz enerģiskāk.
Vajadzētu ieviest kārtību mazo HES celtniecības un ekspluatācijas jautājumos. Pašlaik pašdarbīgie vides sargātāji sacēluši nepamatoti lielu brēku. Bet, ja katram pagastam būtu sava mazā HES, tad vismaz laukos dzīvojošie latvieši varētu justies pasargāti no visādiem untumiem.
Krievu labējais politiķis Ņemcovs nesen izteicās, ka Krievija pieradusi dzīvot uz dabas resursu rēķina, kamēr citām tautām atliek vienīgi strādāt.
