Sarunājoties ar 48 gadus veco kārķēnieti Mārīti Bitenieci, neviļus sevi pieķeru domājam: kas tie par pārdabiskiem spēkiem, kas viņai liek cilvēkiem dod pašu dārgāko, kas vien cilvēkam ir — sirds mīlestību un gudrību?
Sarunājoties ar 48 gadus veco kārķēnieti Mārīti Bitenieci, neviļus sevi pieķeru domājam: kas tie par pārdabiskiem spēkiem, kas viņai liek cilvēkiem dod pašu dārgāko, kas vien cilvēkam ir — sirds mīlestību un gudrību?
Mārīte sevi sauc par sirds dziednieci, jo sirds cilvēkam ir svarīgākais orgāns. Cilvēki viņu meklē tad, kad dzīves pavedienā iemetušies mezgli, kurus pašu spēkiem vairs nevar atšķetināt.
Mārīte cilvēkiem palīdz telefoniski, kā arī tiekas ar viņiem īpašos pasākumos. Dziedniece klientus nepieņem mājās, jo nevēlas savā ģimenē ienest uzklausīto cilvēku stāstus, kas reizēm nemaz neesot tik patīkami.
Pati iet maldu ceļus
“Ar cilvēkiem tiekos, lai kaut nedaudz spētu izpildīt savu misiju — dāvāt sirds mīlestību. Tā manī bija iemigusi, jo līdz šim, līdzīgi kā vairākums cilvēku, dzīvoju un darīju tikai ar prātu. Es neizpratu savu sirdi,” atzīst Mārīte. Viņa atklāj, ka pati ilgi maldījusies. Lai maks būtu biezāks, nerēķinoties ne ar ko, dzīvi veltījusi tikai darbam. Mārīte nav rēķinājusies pat ar saviem trijiem bērniem — meitām Danu un Baibu un dēlu Oskaru. Kad mamma devusies uz darbu, bērni vēl gulējuši, kad pārnākusi mājās — viņi jau gulējuši. Sākumā Mārīte kopā ar vīru Ojāru kopa 160 govju ganāmpulku. Par to, ka tik tiešām sieviete daudz un smagi strādājusi, liecina viņas sastrādātās un paraupjās rokas. Tām pilnīgs pretstats ir Mārītes seja. Tā staro pašpaļāvībā un īpašā, vien viņai izprotamā mierā.
“Dana man jau ir liela meitene — 25 gadus veca. Viņa strādā un mācās Amerikā. 18 gadu vecā Baiba izvēlējusies nodarboties ar mūsdienu tehnoloģijām un uzsākusi savu biznesu, bet pastarītis Oskars ir Kārķu pamatskolas 7. klases audzēknis,” stāsta mamma. Viņa cer, ka vidējā meita darbu spēs apvienot ar mācībām. Kopā ar bērniem mamma vēl grib skriet un diet, ja vien nebūtu tas, kas viņā atklājies, — spēja palīdzēt citiem. Dziednieces darbs paņem daudz laika no ikdienas. Par to reizēm mēdz dusmoties vīrs, jo viņam iepriekšējā Mārīte, kura dzīvi veltīja tikai darbam, patikusi labāk. Reizēm dziedniecei sāp sirds, ka tuvākais cilvēks neizprot viņas dvēseli un centienus palīdzēt citiem. Ir bijis tā, ka Mārīte, kopjot savu lielo saimniecību, ķer pēc papīra un zīmuļa, lai pierakstītu dzejoli.
Līdztekus sirds dziednieces darbam Mārīte ir piepildījusi savu sapni — turēt un kopt aitas. To viņai ir vairāk nekā simts.
Staigā kā rentgena aparāts
Kopjot govis, Mārīte jutusi, ka viņa, vien paskatoties uz lopiņu, spējusi pateikt, vai viņam kas kaiš.
“Ieejot kūtī, pa gabalu sajutu, kura govs grib ēst, kura ir slima un kurai vajadzīga palīdzība,” atceras dziedniece. Sākumā viņa to nav izpratusi un domājusi, ka tā tam jābūt. Pirms pieciem gadiem pēc tikšanās ar dziednieku Aldi Mārīte kādu laiku staigājusi kā rentgena aparāts — redzējusi ne vien cauri cilvēkiem, bet arī to, cik katram naudas makā, kurā vietā kas ir nolikts un ko kur var atrast. Sākumā Mārīte domājusi, ka sajukusi prātā, bet pēc ilga darba ar sevi sākusi pierast pie šīm spējām un izmantot tās cilvēku labā. Viņa sapratusi, ka var palīdzēt gadījumos, ja ģimenē sarežģījušās abu partneru attiecības, ja cilvēks meklē atbildi savai rīcībai un jūtām.
Katram raksta savu dzejoli
Dziedniece var palīdzēt arī ar saviem radītajiem dzejoļiem. Iespējams, kādam tie liksies nedaudz dīvaini un neierasti, tomēr tie spējot sniegt atbildi uz jautājumiem ikvienam konkrētā gadījumā un situācijā.
“Eju pie ļaudīm ar saviem dzejoļiem. Tie rodas pēc sarunas ar cilvēku. To nolasot, sniedzu atbildi uz viņa jautājumiem,” skaidro dziedniece. Viņa uztic arī savu skaidrojumu par dzejoļu rakstīšanu.
“Viens no dzejoļiem, ko mīlestībā
rakstu,
Mīļo lasītāj, ir tikai tavs.
Tas ir kā mātes glāsts, kā
pieskāriens no mīļotā!
Lasot izgaršo,
Kad mutē ieplūst pirmais mātes
piens,
Vai atceries? Kad mātes roka
Pirmo reizi skārās +tev+,
Kad atradīsi tikai savējo,
Tad liec pie savas sirds!
Un tik ilgi plaukstās turi…
Līdz sajutīsi siltumu…
Lai katrs sirdij tīkams dzejolis
Ir kā mātes acu glāsts,
Kad kaut kur ir jādodas
projām…”
Veltot katram savu dzejoli, Mārīte to iesaka turēt pie sirds. Tas palīdzot atrisināt dzīves sarežģījumus. Dziedniece novērojusi, ja viņa dzejoli nepieraksta brīdī, kad tas atnācis, tad pēc kāda laika to vairs neatceras.
Mārīte klientus nemeklē, viņi dziednieci sameklē paši. Viņas mobilā tālruņa numurs ceļo no viena cilvēka pie nākamā.
“Uzklausot ļaudis, pašai sirds sāp līdzi. Cilvēkam dzīvē izveidojusies situācija, kad viņš reizēm vairs nesaprot, kāpēc ar viņu tā notiek. Tas notiek tāpēc, ka cilvēks pārāk tālu aizmaldās un nevar vairs atrast ceļu atpakaļ. Un tad cits pēc cita seko sāpīgi sitieni. Tas ir brīdinājums, ka pienācis laiks apstāties,” skaidro dziedniece. Par maldīšanos jāuzskata arī sevis un apkārtējo nemīlēšana, trula laušanās dzīvē uz priekšu, nerēķinoties ne ar savām jūtām, ne domām. Dziedniece uzskata, ka šajās situācijās pār cilvēku virsroku ņem prāts, nevis sirds. Tā ir kliegusi un bļāvusi, bet ausis bijušas nedzirdīgas, jo ir aizbāztas.
“Nedzirdot sirds kliedzienus, cilvēki pieļauj lielas kļūdas. Kopā sāk dzīvot tie, kuriem vispār nav lemts atrasties blakus. Ko redz acis, tam nevajag ticēt, jātic savai sirdij,” uzsver dziedniece. Viņa domā, ka cilvēkiem mazāk vajadzētu klausīties citu spriedumos, bet uzticēties sev, jo draugi ne vienmēr vēl labu. Diemžēl vairākums ļaužu esot skaudīgi un ļauni.
Mārīte domā, ka cilvēkam pēc tikšanās un īpaši viņam domāto vārdu uzklausīšanas iestājas miers, pašpārliecinātība, uzticība saviem spēkiem. Viņam pazūd bailes un viņš ir spējīgs pats sākt analizēt situāciju un rīkoties.
“Cilvēkam vairs nevienam nekas nav jāsaka priekšā, viņš mierīgi var virzīties pa savu attīstības ceļu tālāk,” uzskata Mārīte.
“Daudzi grib ar mani tikties.
Tad ar šo rakstu, mani mīļie,
Dodos es pie Jums…
Uzliekot šim rakstam roku,
Plūdīs Jūsos bezgalīgais
mīlestības stars…
Sirds aizmigusī modīsies.
Zudīs raizes, nedienas un bailes.
Krūtīs sajutīsi pārliecību sev…
Bērns, kas raža tava,
Nepaliks vairs novārtā!
Arī Tu viņam dosi no šī stara,
Lai aizdegusies mīlestības ogle
neapdziest!
Lai jūsu Ģimenes ir kā milzīgs
ugunskurs!
Pat bērns, kad aizlidos no
ligzdas,
Paņems līdzi mīlestības
kvēlojošo ogli…
Lai degtu ugunskuru savējo!”
Uzsākot darbu ar cilvēkiem, Mārīte brīdina, ka nevēlas, lai viņi paliktu atkarīgi no viņas teiktā un spriedumiem. Daudzi to ir sapratuši. Ja tādiem klientiem nepieciešams Mārītes padoms, viņiem jau pietiek ar dzejoli vien. Vairs nav vajadzīga gara situācijas analīze.
Reizēm Mārītes mobilais telefons zvana nepārtraukti, un tad viņai pat pietrūkstot spēka atbildēt. Ir arī dienas, kad nav neviena telefona zvana. Reizēm Mārīte domā, ka tas, iespējams, atkarīgs no mēness fāzēm, kad mainās zemes magnētiskais lauks un atstāj iespaidu arī uz cilvēkiem. Dziedniece par savām konsultācijām neprasa atalgojumu. Viņai tas nav svarīgs, bet cilvēki prot pateikties par labiem un uzmundrinošiem vārdiem. Ir cilvēki, kuri Mārītei lūdz šad tad tikai piezvanīt, lai dzirdētu viņas mierīgo un līdzsvaroto balsi un varētu savas dienas vadīt tālāk. Mārīte nevienam neatsaka, bet uzstājīgiem klientiem, kuri vēlas pateikties naudas izteiksmē, iedod savu bankas konta numuru. Viņai ir vienalga, kādu summu ieskaita, jo viņa palīdz, neprasot atlīdzību.
Dziednieces lielākais atalgojums esot tad, ja klients piezvana un pasaka, ka viņam viss ir labi. Šādos gadījumos Mārīti pārņem gandarījums, ka, piemēram, pēc sarunām cilvēku uzvedot uz pareizā ceļa, ģimene nav izšķīrusies.
“Mēs paši savā ģimenē daudz ko varam izmainīt. Mūsu lielākā kļūda ir kautrēšanās otram pateikt vislabākos un vismīļākos vārdus, tos labāk paturot sevī. Kad otrs ir ceļā prom no mums, tad tikai saprotam, ka viss varēja būt citādāk,” skaidro Mārīte. Ļaudīm pašiem jāmaina savas domas un domu formulējums. Jāņem vērā vecā labā paruna — ko sēsi, to pļausi —, pašiem jābūt savaldīgiem, mīlošiem un nav jāuztraucas par katru dzīves sīkumu.
“Daudz jau cilvēkam nevajag.
Mīļš glāsts kaut ar acīm,
Mīļi vārdi kaut domās.
Pat tas jau atvieglo dzīvi,
Lai ietu un veiktu savus darbus
tālāk,
Jo jūti, ka atbalsts ir tāds.
Labāk lai plaukstas glāsta,
Bet lūpas lai mīļus vārdus ausīs
čukst.
Pārstās sāpēt daudzas sirdis,
Labestības sega apsegs tās.
Pat ārā, kad ļoti auksti,
Silti, silti sildīs +mūs+!”
Mārīte reizēm mēdz ieskatīties Bībelē. Viņa tic bezgalīgajai mīlestībai — ugunīgajai enerģijai —, kas pie cilvēkiem nāk no Visuma. Mārīte ir vērojusi tos pārus, kuros satikušies divas pareizās puses. Tur tiešām viņa redzot mīlas ugunis. Pēdējā laikā šādu ģimeņu esot aizvien vairāk. Dziedniece netaisās būt par pasaules pārveidotāju un cilvēkiem teikt: “Ejiet un meklējiet savas īstās otrās pusītes!” Tas jāsaprot katram pašam. Mārīte bieži vien lūdzas par saviem bērniem un vēl nedzimušajiem mazbērniem, lai viņi atrastu savējo un vienīgo. Ja pašiem nav dota laimīga un piesātināta kopdzīve, tad jāvēl bērniem, lai viņiem nebūtu jāmokās un jāraud.
