Launkalnes pagasta zemnieku saimniecība “Pujas” par darbības virzienu izvēlējusies šinšillu audzēšanu kažokādām.
Launkalnes pagasta zemnieku saimniecība (z/s) “Pujas” par darbības virzienu izvēlējusies šinšillu audzēšanu kažokādām.
Šajā zvērkopības nozarē “Pujas” iesaistījās 2002. gadā, iegādājoties 20 mātes un četrus tēvus no Igaunijas, stāsta “Puju” īpašniece Andra Balode.
“2004. gadā, veicot ēkas rekonstrukciju, saimniecību paplašinājām līdz 80 šinšillu mātēm. Ādu realizācijā un dzīvnieku barības iegādē veiksmīgi sadarbojamies ar Valmieras rajona z/s “Rūjienas šinšillas” un Alūksnes rajona z/s “Alūksnes šinšillas”. Mums ir arī partneri Igaunijā,” saka A. Balode. Viņa jokojoties piebilst, ka vietā ir teiciens — “katram Latvijas šinšillu audzētājam ir savs igaunis”.
Valkas rajona iedzīvotāji par šinšillu audzēšanu savulaik ieinteresējās pēc raksta “Ziemeļlatvijā”, kad pieredzē dalījās igauņi.
A. Balode uzsver, ka šinšillu audzēšanas biznesā galvenā ir ādas kvalitāte. Tā nosaka preces cenu. Vēl jārēķinās ar sezonalitāti tirgū, jo kažokus pērk, tuvojoties gada aukstākajiem mēnešiem. Vienam kažokam vajag vismaz 100 līdz 150 šinšillu ādiņu.
Šinšillas, kuru sākotnējā dzīvesvieta ir Andu kalni, Latvijā vispirms ieceļoja kā mīļdzīvnieki. A. Balode zina stāstīt, ka šobrīd ir aptuveni 25 saimniecības, kas nopietni nodarbojas ar šo zvēriņu audzēšanu kažokādām. Šajā procesā jāievēro vairāki nosacījumi. Šinšillām vajadzīga telpa ar regulētu klimatu. Zvēriņu mītnē jāuztur nemainīga temperatūra plus 16 līdz plus 18 grādu robežās un 40 līdz 60 procentu liels mitrums, kā arī jābūt labai ventilācijai. Audzētājam jāprot noteikt pareizais brīdis dzīvnieka kaušanai, lai iegūtu pēc iespējas augstvērtīgāku kažokādu.
Šinšillas baro vienu reizi dienā. Barību ieved no Dānijas. Glītajiem dzīvnieciņiem ir ļoti smalks kažoks, tāpēc jāizmanto īpašas smiltis ar talka piedevu, lai kažoka vilna nesaliptu, nekļūtu mitra un nesaveltos. Tam ir izšķiroša nozīme, kad tiek noteikta ģērēto ādu kvalitāte. Jāievēro arī tas, ka šinšillas ir tramīgi dzīvnieki. “Viņu reakcija uz skaļu troksni izpaužas, metot spalvu, tāpēc daži šinšillu audzētāji rūpējas, lai telpā vienmēr skanētu mūzika. Arī z/s “Pujas” domā nodrošināt savas šinšillas ar kādu mūzikas plati, citādi jāgaida pat trīs mēneši, līdz kažoka vilna ataugs,” smaida A. Balode.
Latvijā šinšillu audzēšanu reglamentē Ciltsdarba likums un Ciltsdarba programma zvērkopībā, nosakot vispārējos principus kažokzvēru audzēšanā un vērtēšanā. Latvijas zvērkopju asociācija izstrādā nosacījumus šķirnes dzīvnieku audzēšanas saimniecību statusa piešķiršanai, arī šinšillu audzētavām. Tiek domāts arī par speciālistu, sertificētu šinsillu vērtētāju, apmācību.
“Jebkurā biznesā, kas balstās uz vienu nozari, šajā gadījumā šinšillu audzēšanu, var gūt peļņu tikai pie liela apgrozījuma, ko savukārt veido liels dzīvnieku skaits. Taču tas nenozīmē, ka šinšillu audzēšana nevar būt labs papildienākums. Sākumā gan ir vajadzīgas 800 līdz 1000 latu lielas investīcijas,” skaidro A. Balode.
