Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes studente Gundega Aizupiete ir izvēlējusies itin neparastu izpētes tēmu — aļņu populācijas vecums Valkas rajonā.
Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes studente Gundega Aizupiete ir izvēlējusies itin neparastu izpētes tēmu — aļņu populācijas vecums Valkas rajonā.
“Interese par dzīvniekiem man neradās nejauši. Mācījos pie bioloģijas skolotājas Vitālijas Voliņas un, pateicoties viņai, nokļuvu uz bioloģijas taciņas. Man patīk dzīvnieki, jo īpaši lieli,” smaida Gundega. Studējot Bioloģijas fakultātē, viņa ir novērojusi, ka maitenes parasti ir tendētas uz kaut ko lielu, savukārt puiši visbiežāk interesējas par kukaiņiem, putniem un citām sīkām radībiņām.
Vecumu nosaka pēc zobu nodiluma
Sākumā Gundega izrādīja interesi par lāčiem, taču Latvijā viņu ir gaužām maz — uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Dažkārt Valkas un Alūksnes rajonā kāds “meža saimnieks” ieklīst no Igaunijas. Otrs lielākais aiz lāča ir alnis, un, tā kā Latvijā šis dzīvnieks nav pētīts, tad Gundega vērsās pie katedras vadītāja Jāņa Priednieka, lai uzzinātu, kurš varētu palīdzēt ar informāciju par šo dzīvnieku. Viņai ieteica Valsts meža dienesta darbinieku bioloģijas zinātņu doktoru Jāni Ozoliņu. Viņš ir ļoti zinošs par Latvijas dzīvnieku pasauli. Gundega kursa darbā raksturoja aļņu populāciju Latvijā un izklāstīja šā darba pētījumu metodes. Tas bija tīri teorētisks darbs.
Gundega atzīst, ka par vēlu sev definējusi, ko viņa vēlas izzināt par aļņiem, tāpēc tikai gatavojot bakalaures darbu, sākusi vākt datus par šo meža dzīvnieku sugu. Kopā ar J. Ozoliņu izlēmuši, ka būtu interesanti pētīt aļņu populācijas vecumu. Viena no visprecīzākajām vecuma noteikšanas metodēm ir dzīvnieka zobu pētīšana. Gundega ir valcēniete, tāpēc pētījumus veic Valkas rajonā. Viņai daudz palīdz Valkas virsmežniecības speciālists Aigars Ennītis. Viņš uzņēmās starpnieka lomu un Gundegu iepazīstināja ar medību kolektīvu vadītājiem. Atsaucīgākie mednieku klubi bija “Vidzeme”, “Dukāns”, “Kamene”, “VEF” un vēl daži citi.
Aļņu populācijas pētījumus turpinās
Latvijā nav veikti nopietni dzīvnieku populācijas vecuma pētījumi, ja nu vien zinātniski teorētiskā līmenī. Savukārt Igaunijā jau padomju laikos sāka pētīt nomedīto aļņu apakšžokļus, pēc kuriem nosaka dzīvnieka vecumu. Igauņu medību kolektīvos tā ir normāla prakse un visi pie tās ir pieraduši. Gundega gan nevēlas sacīt, ka viņa ir pirmā, kura uzsākusi nopietnu darbu aļņu vecuma noteikšanā. Viņa pazīst Aldu Pupilu Teiču dabas rezervātā, kurai individuālie mednieki no Kurzemes sūta aļņu apakšžokļus, lai noteiktu lopiņa vecumu.
Nomedītā aļņa apakšžokli vispirms novāra un tad nosūta pētniecei. “Mana pētīšanas metode balstās uz zobu nodiluma pakāpes, bet ir arī cita metode — jāpēta zoba šķērsgriezums. Jo jaunāks alnis, jo spicāki zobi. Ja pēta priekšzobu šķērsgriezumu, tad gluži kā nozāģētam kokam vecumu var noteikt pēc riņķiem. Alda ar to nodarbojas,” stāsta Gundega. Lai pārliecinātos, cik precīza ir viņas metode, Gundega dažus zobus iedeva Aldai sazāģēšanai. Valcēniete atzīst, ka viņas metode nav tik precīza, tāpēc iespējama lielāka kļūda, pat plus vai mīnus divi gadi. Salīdzinot ar Aldas atzinumiem, Gundega aļņu vecumu ir noteikusi ar iespējamo kļūdu pāris mēnešu robežās.
Maijā Gundega aizstāvēs bakalaures darbu, bet viņas pētījumi turpināsies, lai pēc gada iegūtu maģistres grādu. Medību klubu palīdzība viņai būs nepieciešama arī turpmāk. Studente joprojām priecājas par mednieku lielo atsaucību.
Nošauj daudz jauno dzīvnieku
Jautāta par pētījuma praktisko nozīmi, Gundega cenšas apcerēt medību jēgu, kuras nozīmīga sastāvdaļa ir trofejas. Jo vecāks dzīvnieks, jo vērtīgāka trofeja. “Tieši šajā aspektā pētījumam ir nozīme, jo tas dod iespējas apjaust nomedīto dzīvnieku vidējo vecumu. Mani pētījumi apliecina, ka tiek nošauts pārlieku daudz jaunu dzīvnieku. Viņi nepaspēj izaugt līdz vecumam, kad ragi kļūtu vērtīgāki. “Ar savu darbu centīšos ietekmēt medniekus. Varbūt tas skan pārlieku skaļi, bet viņiem būs iespēja padomāt par medījuma izvēli,” spriež bioloģijas studente. Viņa atzīst, ka medības nebūt nav emocionāli tuva un pieņemama izklaide, bet tās balstās uz senām tradīcijām. Ja nu tomēr cilvēki medī, viņiem vajadzētu zināt par konkrēto dzīvnieku populācijas situāciju.
Gundegas pētījums attiecas uz aļņu vecumu, un nekādus citus dzīvnieku eksterjera raksturlielumus viņa neapskata. A. Ennītis, iepazinies ar Gundegas darbu, bijis pārsteigts par aļņu populācijas mazo vecumu. Aļņi pilnbriedu sasniedz deviņos gados. Visbiežāk šos dzīvniekus nošauj četru gadu vecumā, bet ļoti daudzus nomedī divarpus gados, kad viņi tikko pārsnieguši teļa vecumu. Aļņi nodzīvo pat līdz 20 un vairāk gadiem, bet Gundega nav redzējusi pat nevienu padsmit gadus vecam dzīvniekam piederošu apakšžokli. Interesanti, ka Aldai piegādāti pat 22 un 23 gadus vecu aļņu žokļi. Tas nozīmē, ka Kurzemes pusē, īpaši Slīteres rezervātā, šo dzīvnieku populācija ir krietni vecāka. Gundega nedomā, ka Vidzemē izdod pārlieku daudz medību licenču, nozīmīgāk ir izvēlēties atbilstošu medījumu, nevis nobliezt pirmo, kas pagadās. Ar maza alnēna ragiem citu mednieku priekšā padižoties neizdosies, un diezin vai šāds dekors dzīvokļa priekšnamā ir tas labākais apģērba vai cepuru pakaramais. Paši mednieki sūkstās, ka izcilas trofejas, piemēram, “zelta” ragus, izdodas iegūt tikai dažiem. Līdz tādai kondīcijai dzīvnieki nepaspēj izaugt.
Dzīvniekus redz pat pa vilciena logu
Gundegai esot kauns, ka pati aļņu medībās vēl nav piedalījusies, jo tur varētu gūt papildu pieredzi un informāciju no procesa iekšpuses. Ja līdz šim viņa ir pētījusi tikai dzimuma un vecuma struktūru, tad nu jau uzsākti pētījumi par to, kādus postījumus aļņi nodara jaunaudzēm. Šis pētījums arī ļauj spriest par konkrētās teritorijas apdzīvotības blīvumu un populācijas stāvokli. Gundega tic, ka viņai izdosies alņus apskatīt tuvplānā. Pagaidām viņi redzēti tikai no lielāka attāluma. “Ļoti daudz dzīvnieku var redzēt, braucot vilcienā Rīga – Lugaži. Pa logu esmu redzējusi četrus aļņus. Nupat gadījās ieraudzīt tipisku aļņu ģimeni — govi ar diviem teļiem. Vajag tikai vērot dabu, tad tur var ieraudzīt visu notiekošo,” uzskata Gundega. Viņa vēlas aizvien dziļāk izprast procesus dabā. Studenti nemaz nevilina dzīve Rīgā, kaut arī mežā viņa nekad nav dzīvojusi. Lielākā dzīves daļa pavadīta Valkas centrā, turklāt arī vecāki nekad nav bijuši tieši saistīti ar medībām vai dzīvi laukos. Daudzi par to brīnās, bet Gundegai vienkārši iznācis būt pilsētniecei. “Interesanti, bet daudzi īstie rīdzinieki ar vairāku paaudžu stāžu kļūst par kārtīgiem biologiem. Viņi meklē iespējas pamest Rīgu un nokļūt tuvāk dabai. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuri Rīgā uzturas piespiedu kārtā — studijas, labi atalgots darbs, kādu grūti atrast lauku rajonos, bet iekšēji viņi tajā vidē izjūt diskomfortu,” novērojusi Gundega. Viņa vēl nezina, uz kuru pusi aizvedīs turpmākais dzīves ceļš, bet pašlaik ir tā, kā ir, — jāstrādā, jo studēt bez naudas ir gandrīz neiespējami. Topošā bioloģe ir pārliecināta, ka atradusi īsto ceļu. Viņa nenožēlo savu izvēli, jo tā sola negarlaikotu dzīvi nākotnē. Dabas izzināšana nekad nevar beigties, jo allaž atklājams kaut kas jauns. Pat tādai iesācējai kā Gundega ir interesanti salīdzināt dzīvnieka pēdas sniegā. Piemēram, lielas meža cūkas pēdas no maza alnēna pēdām var atšķirt tikai pēc aizmugures atnadzīšiem. Protams, pēc ekskrementiem dzīvniekus atpazīt visvienkāršāk.
Nevar cerēt uz labām trofejām
A. Ennītis Gundegai palīdzēt piekrita tāpēc, ka viņas izvēlētā tēma medniekiem ir ļoti aktuāla. “Ko tad mēs īsti medījam? Savulaik medību daļas vadītājs Jānis Baumanis kādā seminārā sacīja, ka mednieku princips, norakstot medību atļauju, bijis tradicionāls — vidēja vecuma dzīvnieks. Dabā tā nemēdz būt,” uzskata A. Ennītis. Ar viņa starpniecību pētniecei piegādāts vairāk nekā 60 žokļu. Šis skaits nav 100 procentu no nomedītajiem dzīvniekiem, jo daži tika nomedīti pirms dzinējmedību sezonas, kad notika individuālās medības. Daži aļņu žokļi tika sabojāti, bet citi atsūtīti nenovārīti un nebija turpmāk uzglabājami smakas dēļ.
Inženieris atzīst, ka faktiski tiek nomedīti jauni un vidēji veci dzīvnieki. Tas nozīmē, ka populācija ir jauna un vismaz tuvējos piecos gados cerēt uz kvalitatīvu aļņu trofeju nav pamata. Ne jau kuram katram pilnbriedu sasniegušam alnim ir kvalitatīvi ragi. “Ceru, ka ne jau visiem medniekiem nozīmīgākā ir meža dzīvnieka gaļa, bet gan kopā būšana un arī trofejas,” pieļauj medību inženieris. Viņš uzskata, ka studentes pētījums uzdod veselu virkni jautājumu.
Pirmkārt, vai, medījot alni, vienmēr izvēlamies, kuru šaut un kuru ne? Diemžēl praksē pēc dzīvnieka vecuma īpaša šķirošana nenotiek. Visbiežāk nomedī to, kurš pagadās.
Otrkārt, vai dabā ir adekvāta situācija, ka mednieki nošauj jaunus dzīvniekus, bet necenšas medīt vecākus? Vecais bullis ir gudrs dzīvnieks. Viņš zina, pa kurieni aiziet, lai nesastaptu mednieku. Citādi viņš nebūtu liels un vecs. Trešais jautājums: vai šāda situācija ir tikai Valkas rajonā vai visā Latvijā? Lai to noskaidrotu, Gundegai būtu varen plašs darbalauks. “Kāpēc visi šie jautājumi? Ja uz tiem kompetenti atbildētu, iegūtu elegantas medības. Kā sacīja viens vecs mednieks — man nav vienaldzīga tā gaļas porcija, ko atnesu mājās no medībām, bet tikai tās dēļ es medībās neietu,” skaidro A. Ennītis.
