Strencēnietim Andrim Zanderam interese par vēsturi sākās skolas solā izsūtījumā tālā Sibīrijas ciematā.
Strencēnietim Andrim Zanderam interese par vēsturi sākās skolas solā izsūtījumā tālā Sibīrijas ciematā.
Sākumā patika lasīt krievu pasakas, vēlāk kā atvars upē viņu ierāva senvēsture, bet Atmodas laikā jo īpaši — senie akmeņu krāvumi, kuru vecums mērāms gadu simtos un pat tūkstošos. Tiem nav nekā kopēja ar ripojošiem akmeņiem (Rolling Stones), kā sauc vienu no pasaulē populārākajām mūzikas grupām.
“Šķiet, skolotājs, Tēvijas kara invalīds, man redzēja cauri un ievirzīja īstajā dabas un vēstures zinību krāšanas gultnē. Manu izglītības turpināšanu nobremzēja nepatika pret algebru un ķīmiju. Soli pa solim, līdz Latvijas otrās Atmodas laikā ne pa jokam aizrāvos ar Latvijas un baltu senvēsturi un saglabātajām liecībām par to,” atceras A. Zanders. Viņš ir gatavs daudz stāstīt par politiski represēto gaitām, mēģinājumiem uzsākt zemniekošanu un darbošanos dzejas druvā, taču šī publikācija vēstīs par viņa interesi par akmeņiem, to krāvumiem un iespējamām kulta izdarībām šajās vietās.
Vislielāko ļaunumu nodarīja meliorācija
Pirmais mantotais, precīzāk, kompensētais, īpašums A. Zanderam bija Jērcēnu pagastā blakus slavenajam Kaņepju ozolam. “Sāku iekārtot ģimenes dārziņu un uzdūros lielam plakanam akmenim, ap kuru bija izvietoti citi mazāki. Pētot debespuses, pamazām atklājās dažādas likumsakarības. Sākotnēji man bija tikai aptuvena nojausma, kā tas darbojas, bet, iedziļinoties senvēsturē, lasot bezgaldaudz literatūras, situācija kļuva saprotamāka,” stāsta A. Zanders.
Viņš atzīst, ka visvairāk ir izglītojies no Padomju Savienības laikā izdotajiem populārzinātniskajiem, vēstures un literatūras žurnāliem. “Pirmo vislielāko ļaunumu senkapiem un kulta vietām nodarīja vispārējā meliorācija. Diemžēl tagad to turpina mežsaimniekošana. Seno kapu sistēmas, akmeņu krāvumi un svētvietas visbiežāk nezināšanas dēļ tiek deformētas vai pat pilnīgi izjauktas. Senvēstures pētniekiem šādas vietas nav interesantas, jo tur vairs nevar nolasīt autentisku informāciju. Nereti akmeņu kopas atrodas vietās, kur pašlaik cērtams mežs. Nezinoši cilvēki pat nenojauš, ka viņi netīšām izposta lielas kultūrvērtības, jo ir tendēti tikai uz maksimālas peļņas iegūšanas iespējām,” skaidro senvēstures pētnieks amatieris. A. Zanders ir sašutis, ka ievērības cienīgs akmeņu krāvums ir iznīcināts Oliņās. Uz tā izauguši brikšņi, turklāt daudzi akmeņi izbīdīti no savām vietām, tātad turpmākai izzināšanai nederīgi.
Palīdz draugi kinoamatieri
Atmodas laikā kopsaimniecības “Vidzemīte” teritorijā mājas atjaunošanas darbus A. Zanders sāka ar pagalma sakārtošanu. Tas bija aizaudzis ar ceriņiem un citiem krūmiem. Saimnieks palūdza talkā kopsaimniecības buldozeru, lai pagalmu pielīdzinātu. “Noņemot zemes virsslāni, atklājās akmeņu krāvums, kas nepārprotami bija cilvēku roku darbs. Turpat atklāju septiņu āderu dzīslu krustojumu. Vērsos pēc palīdzības pie kolēģiem kinoamatieriem Tālivalža Krūzes un Jāņa Akmentiņa un vietējā iedzīvotāja Gunāra Miezīša. Solīti pa solītim, līdz akmeņu krāvumam atradām turpinājumu tuvējā mežiņā. Šiem zemes gabaliem un meža nogabaliem ir vairāki īpašnieki. Apsaimniekošanas dēļ akmeņi vairs neatrodas savās sākotnējās vietās. To krāvumus mūsu senči izmantoja kalendāra vietā, lai zinātu, kad kāds darbs darāms un kad svinami svētki,” aizrautīgi stāsta A. Zanders. Šo vietu ir apskatījuši arī senvēstures zinātāji A. Goba, Guntis Eniņš, A. Liepiņš un atzinuši to par visnotaļ interesantu un saudzējamu. Tur ir redzams arī no akmeņiem veidots precīzs kvadrāts. Lai “Vidzemītē” redzamās lietas saprastu, A. Zanders ir izlasījis daudz speciālās literatūras. Viņš uzskata, ka daudzi zinātnieki aplami traktē senvēsturi, jo īpaši svētku norises, kurām laika gaitā radies daudz uzslāņojumu. “Interesants bija mīlestības rituāla akmeņu krāvums, kuru izmantoja vasaras saulgriežu laikā. Šis krāvums bija veidots no akmeņiem sievietes krūšu lielumā, un vēl šajā vietā atradu akmens fallu, kuru turpat paslēpu no ziņkārīgām acīm. Nezinu, vai tur tas vēl ir, jo cilvēkiem patīk visu interesanto un neparasto izmantot savu māju izdaiļošanai,” stāsta akmeņu pētnieks. Viņa mājā arī ir daudz interesantu akmeņu, kuri tiek pētīti un mērīti, lai atrastu kādas sakarības. Visi tie ir pārnesti no akmeņu kaudzēm, kuras ir radušās pēc meliorācijas un akmeņu lasīšanas talkām. A. Zanders palepojas, ka viņa acis, uzlūkojot akmeņus, ir īpaši ietrenētas, tāpēc arī izdevies atrast daudz nozīmīgu eksemplāru.
Senvēsture ir kultūras pamats
Akmeņu kopas ir izvietotas enerģētiski ļoti spēcīgās vietās. Virs tām nedrīkst uzturēties ilgāk par 15 minūtēm. “Nozīmīgs ir gan akmeņu lielums, gan veids un struktūra. Akmeņu krāvumi senajiem baltiem kalpoja arī kā sava veida dziednīcas. Es priecājos, ka to cilvēku, kuri interesējas par baltu vēsturi, kļūst aizvien vairāk. Tieši senvēstures posms ir pamats un izejas punkts mūsu šodienas kultūras procesu analīzei. Šim nolūkam nav jāizmanto tautai svešu kultūru pamati. Piemēram, man ļoti interesanta šķiet baltu cilvēku gadu skaitīšanas metode — tas notika, aukliņā uzsienot mezglus, un šādu aspektu ir bezgaldaudz,” nešaubās pētnieks.
Sedas apkārtnē esošās akmeņu sistēmas viņš ievērojis pēc atgriešanās no Sibīrijas, taču tolaik tām īpašu vērību neesot veltījis. Atmodas laikā viņš šos akmeņus kopā ar kolēģiem diendienā pētījis divarpus gadus. Tie ir daudz fotografēti. Andris ir pašrocīgi zīmējis kartes, lai fiksētu akmeņu atrašanās vietas sistēmā.
Jautāts, cik daudz viņa stāstītajā ir pieņēmumu un cik daudz objektīvas informācijas jeb patiesības, Andris atbild, ka patiesība ir simtprocentīga ar nosacījumu, ka cilvēks no vispārējā akmeņu haosa prot atšķirt veidojumus ar īpašu nozīmi, kas tapuši un izvietoti noteiktās vietās roku un prāta darbības rezultātā. “Dažviet akmeņi ir kā ceļa zīmes, lai norādītu nākamās kopas virzienu. Dažviet sastopami pat akmens vārti, lai saprastu, kur sākas un beidzas krāvuma sistēma. Tajā ir astronomijas elementi, pirts, kur notika dzemdības, mīlestības un saderības kopas, norādes par gadalaikiem un daudz citu praktiski noderīgu lietu. Katrai akmeņu kopai ir sava nozīme, un ne visas tik viegli padodas atšifrēšanai,” stāsta Andris.
