Daudzi dramatiski vēstures pagriezieni sākušies ar terorista šāvienu. Pazīmes liecina, ka šis gads būs traģiskiem notikumiem piesātināts. Gan Krievijas, gan pasaules mērogā.Maskavā nogalinātais Boriss Ņemcovs bija uzskatāms par pašu nopietnāko Putina oponentu, kurš reāli būtu varējis pretendēt uz Krievijas prezidenta amatu. Būdams deviņdesmito gadu reformators, viņš bija iemantojis PSRS apraudātāju ienaidu.Ņemcovam bija liela autoritāte starptautiskajās aprindās, un tas īpaši kremta putinistiem. Un raksturīgi – lai kā censtos, varas iestādēm nekādi neizdevās pret Ņemcovu safabricēt kādu krimināllietu – kā tas noticis Hodorkovska vai Navaļnija gadījumos.Pašreizējās krīzes apstākļos Kremļa varasvīriem varbūt visvairāk nepatika fakts, ka Ņemcovs ekonomiskās nebūšanās galveno iemeslu saskatīja kara izraisīšanā pret Ukrainu, kamēr putinistiem labpatīk tautai iestāstīt, ka pie visām nelaimēm vainojami Rietumi. Propagandas apmātā tauta savelk jostas un lamā amerikāņus. Bet cik ilgi?Tagad nav svarīgi, kurš deva pavēli nogalināt. Krievu sabiedrībā valda drausmīga naida atmosfēra, kur ikviens demokrātiski domājošs indivīds tiek nolamāts par fašistu un nodevēju, ir daudzi gadījumi, kad divās naidīgās nometnēs sadalās vienas ģimenes locekļi. Arī Latvijā tā notiek.Pirms gadiem desmit Krievijā sākās jaunatnes kustība “Naši”, tika rīkotas apmācību nometnes. Tautā šos jauniešus mēdza saukt par našistiem vai putinjugendu – pēc hitlerjugenda parauga. Nu bijušie pusaudži ar impēriski ieprogrammētām smadzenēm izauguši par jaunekļiem. Pirms kāda laika rakstīju, ka Krievijā it kā pašiniciatīvas rezultātā organizējas “antimaidana” grupa, iecerēts līdz 10 tūkstošiem Putinam uzticamu trieciennieku, kuri darbojas pēc Hitlera SS vienību principa. Nav izslēgts, ka kāda no šāda SS grupām vēlējās pastrādāt Putinam tīkamu darbiņu.Savulaik Mao teicis, ka šautene domāta tam, lai ar to šautu. Tagad pasaulīte pārsātināta ar visādiem kalibriem, slepkavības notiek katru dienu. Bet, ja islāmisti vienkārši šauj visus, kas pagadās stobra galā, tad atentāts pret Borisu Ņemcovu uzskatāma par politisku slepkavību. Un tā to vērtē visā pasaulē. Tādas metodes civilizētās zemēs vairs nenotiek, starp citu, arī pašā Krievijā pēc Staļina nāves nekas tāds nenotika, tā vietā disidentus vienkārši izraidīja no valsts.Mūsdienu paradokss ir tas, ka Vakareiropas civilizācija vairāk satraucas par kāda bezcerīga narkomāna cilvēktiesībām, kamēr sešus tūkstošus bojāgājušo Ukrainā piesaista statistikai. Tomēr politiski motivēta slepkavība satrauc kā īpašas mežonības paraugs, un ar šādu starptautisko reakciju jārēķinās arī Putinam.Tikmēr situācija Krievijā kļūst aizvien žēlīgāka. Ne velti jau dzirdamas balsis, ka jāpārtrauc izsludinātais pārtikas preču embargo, jo apvienojumā ar zemajām naftas cenām un rubļa devalvāciju strauji krītas iedzīvotāju dzīves līmenis. Simtiem rūpnīcu jau slēgtas, aug bezdarbs, banku kredīti nav pieejami. Krievija pati nespēj pabarot savu tautu. Izrādās, pat lepošanās ar modernām putnu fabrikām nav bez trūkumiem. Parasti iedomājamies, ka ir divu veidu putnu fabrikas: vienās audzē broilerus, citās mitinās dējējvistas olu ražošanai. Aizmirstam, ka pilnam ciklam vajadzīgas dējējvistas, kas ražo olas inkubatoriem, un šeit sākas problēmas. Turklāt Krievijā nepietiek speciālās putnu barības, proti, vajadzīgs importēt piedevas un vitamīnus.Tas tikai viens piemērs. Problēmas rada monopilsētas – kad rūpnīca pārtrauc darbu, strādnieki nespēj nokļūt kaimiņu pilsētā, kur darbu var atrast, jo dzelzceļi vispirms ved uz Maskavu, kur iespējams pārsēsties. To visu pieminu tāpēc, ka pavisam drīz šis problēmu mezgls samilzīs līdz eksplozijai.Atrisinājums būtu militārās iejaukšanās pārtraukšana Ukrainā. Bet Putinam grūti rīkoties tā, lai izskatītos pēc sakāves. Tāpēc tiek milzīgs daudzums bruņojuma sakoncentrēts konflikta zonas dienvidos pie Mariupoles. Ja Putins iegūtu šo svarīgo pilsētu, tad Azovas jūra kļūtu par Krievijas iekšējo jūru, pie viena arī Krimas apgāde tiktu atvieglota.Ja to izdotos paveikt, tad Putins varētu triumfēt. Tad izgatavotās medaļas par Odesas, Kijevas un Ļvovas “atbrīvošanu” varētu palikt kolekcionāru vajadzībām. Bet tagad arī Rietumi gluži pēdējo vārdu nav teikuši. Zīmīgi, ka Minska kļuvusi par starptautiski nozīmīgu sarunu centru, jo Baltkrievijas diktators Lukašenko nopietni nobažījies par Putina agresiju iespējamību. Zobgaļi atgādina, ka Olands un Merkele bijuši pirmie Rietumu līderi, kuri apmeklējuši Baltkrieviju, iepriekšējais bijis Hilters.Esmu lasījis vairākus pareģojumus, ka Krievijā gaidāmas jukas, kas var beigties ar teritoriāli milzīgās valsts sadalīšanos daudzās valstiņās. Iespējami dažādi scenāriji. Pasaulei, tostarp arī Latvijai, draudīga ir tagadējā Krievija, un iekšējās jukas neko labāku nesola. Arī sadalīšanās var kļūt bīstama, jo nevar zināt, kādā virzienā tad lidos visādu avantūristu sagrābtās raķetes, ieskaitot atomgalviņas.Galvenā nelaime tā, ka Krievija nav pratusi atbrīvoties no staļinisma lāsta. Šī tauta nav nožēlojusi savus asiņainos noziegumus pret mazākajām tautām, vienīgi Jeļcins mēģināja atvainoties poļu tautas priekšā, bet šī nožēla nekļuva par patiesu nācijas šķīstīšanos. Vācieši to izdarīja, krievi aizvien to negrasās darīt.Šīs rindas rakstu brīdī, kad Maskavā turpinās masu manifestācija, kas pārvērtusies par sēru gājienu. Gribu izteikt vienu zīmīgu likumību, kas darbojas nopietnu vēstures griežu laikos. Ja sākušās pārmaiņas sabiedrības dzīvē, tad pārmaiņu procesā izdalās divi posmi. Vispirms notiek pakāpeniskas izmaiņas, kas var ilgt mēnešiem un gadiem, līdz pienāk brīdis, kad viss atrisinās dažās dienās. Līdzīgi tas notika 1991. gada augustā. Kurā brīdī tas notiktu mūsdienās? Liekas, ka vairāk nekā 50 tūkstošu gājiens Maskavā varētu būt zināms signāls, lai ļaudis saprastu, ka Krievzemē nepieciešamas pārmaiņas.
