196. turpinājums. Rudeņos gadījās, ka no mājas uz māju klīda linu kulstītāji, kuri saimniekiem piedāvāja savus pakalpojumus. Pārsvarā tie bija latgalieši vai Latgales krievi.
196. turpinājums.
Rudeņos gadījās, ka no mājas uz māju klīda linu kulstītāji, kuri saimniekiem piedāvāja savus pakalpojumus. Pārsvarā tie bija latgalieši vai Latgales krievi. Vienureiz arī mans tēvs vienu šādu vīru nolīga uz veselu nedēļu, cik atceros, runāja pavisam labi latviski, tikai dažus krievu vārdus mīlēja iespraust pa vidam. Vēl līdzīgā veidā klīda no mājas uz māju tādi, kuru darbarīki bija cirvis un zāģis. Viņi pieteicās par malkas gatavotājiem. Vienureiz tēvs nolīga šādu vīru, kas zāģi mēdza apjozt sev ap vēderu kā jostu — veselu pushektāru alkšņu nocirta. Par viņa tautību man grūti spriest. Kad māte lika strādniekam nest launagu, mēs sarunājāmies latviski, kaut svešinieka sacīto ne visai sapratu.
Arī skolā mācījās daži bērni ar krieviskiem vai poliskiem uzvārdiem, bet viņi visi runāja latviski gandrīz bez akcenta. Prātā kāda varen mutīga meiča Rita Belokopitova, vientuļas šuvējas skuķis, un mani uzjautrināja viņas grūti izrunājamais uzvārds. Kad mēs ar Daini viņu par to bijām ķircinājuši, Rita mums atspēlējās, skolotājai Markovai pasniegdama zīmīti, kurā sarakstījusi mūsu lietotos dumjos vārdus. Skolotāja mūs varen kaunināja, teica, ka tādi esot jāliek kūti pie cūkām.
Protams, pirms kara bieži ciemiņi bija ebreju tirgotāji. Ja nemaldos, viņi dzīvoja Ērgļos, bet pašiem sava veikala nebija. Viens pagara auguma pusmūža vīrs — taisni kā no Blaumaņa lugām izkāpis — staigāja apkārt ar prāvu koka kasti uz muguras. Viņš piedāvāja lakatines un adatines. Māte jau vienmēr kādu sīkumu nopirka. Otrs laikam bija turīgāks, jo braukāja apkārt ar zirgu. Viņš ne tikai piedāvāja pārdot visādus audumus un traukus, bet arī uzpirka vecas lupatas, zirgu astrus un cūku sarus. Abi bija varen acīgi uz sīpoliem — ja vien kādā mājā ieraudzīja pie skursteņa pakārtu sīpolu virteni, tad vienu noteikti izrāva un iebāza azotē. Ļoti vēlējās pirkt kādu izžāvētu zvērādiņu. Gadījās, ka tēvam karājās ar pelniem piepildīta seska ādiņa, tad tūdaļ stiepa roku un sāka glāstīt:
— Oi, ku’ lobes akotes! Oi, ku’ lobes akotes!
Cik atceros, parasti maksāja piecus latus par ādiņu.
No vezumnieku žīda māte reizēm nopirka kādu māla bļodu vai podu, bet tēvs mēdza izvēlēties pastalādu.
Ļoti reti gadījās, kad mājās ieklīda kāda čigāniete, bet māte nekad nevienai nelūdza ne pazīlēt, ne kārtis izlikt. Kādu šķēli gaļas “badā mirstošiem bērniņiem” gan iedeva. Viens čigānu puika reiz pieklīda pie manis ganībās. Tam par iemeslu bija mans nedarbs, ko tēvs bez īpaši ļauna nolūka bija ierādījis. Apkaimes krūmos dzīvoja daudz indīgo čūsku, kas mani bieži nobiedēja līdz aukstām tirpām pār muguru.
Reiz tēvs šādu negantnieci samizoja ar tuvumā gadījušos žagaru, pēc tam ar kabatas nazi nogrieza divas pagaras nūjas, vienai iešķēla galu, ko ar otras nūjas palīdzību atpleta žāklē — līdzīgi kā grābekļa kātam. Pēc tam čūsku satvēra šajā lielajā pincetē, palīgnūju izrāva, un pusdzīvā čūska palika lokoties kā milzu tārps. Tad nūjas otru galu iesprauda zemē.
Tēvs apgalvoja, ka čūska pilnīgi nobeigsies tikai pēc saules rieta.
Turpmāk vēl
