280. turpinājums. Skolas bērni lielāko daļu informācijas guva no Rirdāna karikatūrām avīzēs vai arī no “Vilibalda Drosmiņa” atjautīgajiem piedzīvojumiem, ko lasījām žurnālā “Laikmets”.
280. turpinājums
Skolas bērni lielāko daļu informācijas guva no Rirdāna karikatūrām avīzēs vai arī no “Vilibalda Drosmiņa” atjautīgajiem piedzīvojumiem, ko lasījām žurnālā “Laikmets”. It kā jau vajadzētu lepoties, ka mums, latviešiem, ir tāds varens vīrs kā bruņinieku krusta kavalieris pulkvedis Voldemārs Veiss, bet tūdaļ jau arī klīda runas, ka vienkāršo karavīru neieredzēto komandieri gluži vienkārši novāca savējie. Kā mums to vērtēt savā puiku prātā? Visticamāk, ka ikviens no mums vairāk pieturējās pie ģimenē valdošās pārliecības.
Es vācu laikā avīzes vēl sevišķi nelasīju, vairāk pētīju bildes. Sevišķi pamatīgi izpētīju pie Ulbrokas atrakto masu kapeņu skatus — ar desmitu nošauto cilvēku līķiem, ar ložu caurumiem galvaskausos. Toties Rirdāns no tiesas bija nepārspējams. Vēl tagad atceros, kā sabiedrotie — Rūzvelts un Čērčils — ar lieliem maisiem stiepj uz Krieviju ieročus, bet Staļins tik stāv un rij vienu zobenu pēc otra. Vai arī cita bilde: purvains klajums kā nosēts ar kritušajiem, pāri lido kraukļi, bet Staļins pakāpies kuslā eglītē un žēli raugās pēc saviem zudušajiem pulkiem. Kad krievi ienāca Latvijas teritorijā, tad Rirdāns Staļinu zīmēja kā miesnieku, kurš nāk pie mums ar asiņainu tuteni rokā. Šādas karikatūras tolaik bija ļoti iedarbīgas. Ja vien Rirdāns nebūtu sevi aptraipījis ar antisemītisma tēmu, viņš šodien būtu jāceļ Olimpā.
Vācu okupācijas gados bija vēl kāds zīmīgs moments, kas emocionāli ietekmēja cilvēkus. Tika organizēta tā saucamā Tautas palīdzība — akcija, kas saistījās ar paciņu sūtīšanu latviešu leģionāriem uz fronti. Uz vieniem Ziemassvētkiem arī mani vecāki sagatavoja šādu paciņu: ielika tur siltus vilnas cimdus un zeķu pāri, kā arī mātes ceptos smilšu cepumus. Tēvs pievienoja mazu zīmīti ar mūsu adresi, jo gribējās zināt, kas būs saņēmējs. Atnāca arī atbilde, kurā jauns puisis stāstīja par sīvām cīņām “pret sarkanajiem asinssuņiem”, kuru ir tik daudz, ka nav iespējams visus apšaut. Tā nebija priecīga vēstule.
Tagad nu varas bija mainījušās. Jau sākot no ceturtās klases visiem skolēniem jāstudē divas grāmatas, kuru autors bija pats Staļins. Varēja tikai pabrīnīties, cik operatīvi viss bija pārtulkots un iespiests sagrautajās tipogrāfijās, izmantojot augstvērtīgo krītpapīru no vecajiem “buržuju krājumiem”.
Turpmāk vēl.
