277. turpinājums. Labu laiku nesapratu, kas par lietu, bet tad man teica, lai paraugoties spogulī.
277. turpinājums
Labu laiku nesapratu, kas par lietu, bet tad man teica, lai paraugoties spogulī. Nu arī pašam bija jāsmejas, jo man no abām nāsīm uz leju nokarājās pāris centimetru garas melnas sodrēju spurgalas, kuru veidošanos nebiju pat pamanījis.
Jau no pirmās klases biju kļuvis cītīgs lasītājs. Vecajā skolā bija sava bibliotēka — liels skapis ar grāmatām divās rindās. Grāmatas izsniedza pēc kataloga, tāpēc es visu garo sarakstu biju pārrakstījis savā burtnīcā. Tā kā pratu lasīt arī vecajā drukā, tad lasāmvielas tur man pietika. Bija arī dažas īpaši greznas grāmatas, kas sadāvinātas Draudzīgā aicinājuma sakarā. Reizēm no bibliotēkas atnestās grāmatas lasīja arī tēvs. Nu vairs šīs krātuvītes nebija, arī pagasta biedrības nama ļoti bagātīgā bibliotēka sadegusi. Obligātās literatūras grāmatas bija skolotājam Jānim Andersonam, viņš katrai klasei nodiktēja speciālu sarakstu, un mums bija jāiet atbildēt. Atprasīja gan grāmatas saturu, gan rakstnieku biogrāfijas. Es visus trīs pēckara gadus, kamēr mācījos tajā skolā, biju vienīgais savā klasē, kurš izlasīja visas ieteiktās grāmatas. Bet ar to vien nepietika, tāpēc skolēni mēdza aizdot grāmatas cits citam. No Rīgas uz mūsu pagastu pārcēlās brāļi Zīlmaņi — viņiem vienīgie gādnieki bija mātes vecāki. Tēvs Baigajā gadā notiesāts un izsūtīts uz Kazahiju, bet ļaudis sprieda, ka viņa nodarījums neesot bijis politiska rakstura. Cilvēks pēc dabas viņš bija ļoti iekarsīgs, kad iedzēra lieku lāsīti, lika lietā arī nažus vai vienalga, kas pagadījās pa rokai. Tā viņš pie kazahiem visu kara laiku mūrēja mājas no govju mēslu ķieģeļiem. Māte savukārt mirusi vācu okupācijas laikā, cik sapratu, bijusi inteliģenta sieviete. Tās arī laikam bija mātes grāmatas, kuras brāļi Zīlmaņi atveduši sev līdzi uz laukiem. Kādu laiku dzīvoja “Peļīcēnos”, es bieži gāju pie viņiem, lai parakņātos pa vērtīgo skapi. Tur bija gan Zūdermaņa kopoti raksti, gan Jaunsudrabiņa romāni — es ņēmu cauri visu pēc kārtas. Vecākais no brāļiem Edgars man ar viltīgu smīnu piedāvāja arī kaut ko kutelīgāku, bet es gan vēl diezin cik gudrs tajos jautājumos nejutos. Atceros tikai divu šādu grāmatu nosaukumus: “Mimī Blieta” un “Apelsīnu dārzos”. Bet tie jau bija tikai ziedu pumpuriņi, ja salīdzina ar mūsdienu seksa odziņām.
Lai kā es centos lasīt visu, ko vien dabūju rokā, šī milzīgā grāmatu nabadzība mani nomāca. Varbūt tieši tāpēc vēlāk esmu kļuvis par negausīgu grāmatu krājēju.
Skolā stipri bija mainījies arī audzēkņu sastāvs.
Turpmāk vēl.
