276. turpinājums. Par vieglāk apstrādājamo koku atzinu apsi. Nozāģēju mežā piemērota resnuma taisnu stumbru, pārnesu mājās un ieslēju siltā kaktā pie maizes krāsns.
276. turpinājums.
Par vieglāk apstrādājamo koku atzinu apsi. Nozāģēju mežā piemērota resnuma taisnu stumbru, pārnesu mājās un ieslēju siltā kaktā pie maizes krāsns. Kad apse izžuva, pārplēsu stumbru uz pusēm un ar cirvi iztēsu kaut ko līdzīgu sagatavei, pēc tam apēvelēju vajadzīgajā biezumā un platumā. Galu noliekšanai man nebija nekādu palīgierīču, izlīdzējos ar to, ka mamma lielajā katlā vārīja cūkām kartupeļus. Iebāzu tur savus kokus un nedaudz pasautēju. Pēc tam ar diviem sprunguļiem un stieplēm mīkstos galus noliecu un atstāju, kamēr izžūst. Nebiju jau ne reizi redzējis, kā to dara īsti meistari, tāpēc rīkojos, kā pats izdomāju. Apses koka slēpītes bija vieglas un gana izturīgas, ar diviem pāriem maniem bērnības gadiem pietika. Tuvumā neviena garāka kalna nebija, tāpēc nereti devos slēpot uz Ogres krastiem, kur parasti salasījāmies vesels bars puiku. Nekāds veiklais kalnu slēpotājs nebiju, viens pats vietām būtu baidījies laisties lejā, bet barā bija kauns izrādīt citiem savu mazdūšību. Un nekas briesmīgs nenotika. Sniegi Ērgļu pusē vienmēr bijuši varen dziļi, tāpēc lieks kūlenis kaulus nevienam nelauza.
Skolā ar mācībām man sāka veikties krietni labāk, tādējādi palielinājās arī patika. Bet ļoti lielas grūtības radīja stundu gatavošana tumšajos ziemas vakaros, jo pavisam neatrisināms likās apgaismošanas jautājums. Uz kartītēm gan izsniedza kaut kādu sarkanu petroleju, bet tās pietika tikai vējlukturim, ar ko apgaismot kūti. Īstās lampas arī bija sabojātas vai bēgļu laikā nozaudētas, arī stikla cilindrus bija grūti dabūt. Kaut kur tēvs nopirka mazu lampiņu, kura pildāma ar zemas kvalitātes benzīnu, bet tai nebija paredzēts cilindrs, līdz ar to liesmiņa nedeva nekādu gaismu. Dažkārt atcerējāmies vācu varas gados ieviestās karbīda kampas, ar kurām gan vajadzēja uzmanīgi rīkoties, toties liesmiņa bija tik gaiša, ka pārspēja skolas elektriskās spuldzes. Krieviem arī karbīds skaitījās deficīts, tāpēc kaut ko tādu varēja atļauties vienīgi kalēji, kuriem karbīdu piegādāja metināšanas vajadzībām.
Bet cilvēks izeju atrod vienmēr. Ja mājās bija aitu tauki vai bišu vasks, tad gaismekļus ikviens gatavoja pats. Paraugs bija vāciešu ar stearīnu pildītās ploškas, kas dega ar visai gaišu liesmu. Mēs gatavojām daudz ietilpīgākas ploškas izgrebtos turnepšos vai kāļos. Kokvilnas daktis varēja sapenterēt no visādiem karavīru pamestiem krāmiem, piemēram, dažām munīcijas kastēm bija austas kokvilnas rokturi. Kad tauki noplaka, atlika ar nazi nogriezt turnepsim vienu gredzenu, un atkal bija viss kārtībā. Vienīgā nelaime, ka šādi gaismekļi dūmoja, tāpēc māte neļāva dzīvojamā istabā tādu smerdekli kūpināt. Tad nu galvenie darbi allaž notika virtuvē. Izmācījos parasti jau pirms vakariņām. Pēc galda nokopšanas sāku lasīt kādu grāmatu. Reizēm grāmatas gadījās tik aizraujošas, ka paliku virtuvē viens ilgi pēc tam, kad visi jau gulēja. Atceros kādu gadījumu, kad Kronina “Tirāns”, ko citos tulkojumos pazīstam ar nosaukumu “Cepurnieka pils”, man likās tik neparasti aizraujošs, ka biju nodirnējis virtuvē līdz pulksten četriem, kad māte jau cēlās, lai gatavotos iet uz kūti. Iznākusi virtuvē un gatavodamās iekurināt plīti, māte pēkšņi sāka aizrautīgi smieties.
