274. turpinājums. Krievi gan ar lillā tinti rakstīja vēl sešdesmitajos gados, kamēr uzvaras gājienu svinēja skrotzīmuļi.
274. turpinājums
Krievi gan ar lillā tinti rakstīja vēl sešdesmitajos gados, kamēr uzvaras gājienu svinēja skrotzīmuļi. Krāsu zīmuļi vai ūdenskrāsas bija milzīgs retums. Dzēšgumijas varējām tikai atcerēties no agrākajiem gadiem, bet tur puikas parasti prata izlīdzēties ar visādām gaišas krāsas tehniskajām gumijām, ko nereti varēja iegūt kara laika lūžņos.
Savus rakstāmpiederumus nereti papildināju Ērgļos pie spekulantiem. Kad gadījās tēva vietā braukt pēc pasta, palūdzu mammai dažus rubļus un gāju andelēties pie Sotakiem. Īstais spekulants skaitījās pats kungs, izbijušais Ulmaņlaika lieltirgotājs. Sotaks savu turību esot ieguvis Pirmā pasaules un pilsoņkara gados, kad ar sviesta kasti uz muguras kājām gājis simts kilometrus uz Rīgu. Cauri sliktu slavu ieguvušajiem Kangarkalniem. Sotakam bija ļoti izteikts redzes defekts, ko tautā sauc gar greizacību. Šā defekta dēļ Sotaks cilvēkam nekad neskatījās tieši virsū, bet grieza galvu gandrīz par deviņdesmit grādiem sānis. Klīda pat tāda anekdote, kā viņi kopā ar otru tirgoni kāvuši nopirkto bulli. Abiem piederēja desu darbnīca un veikali, bet viena rocībai pustonnu smagais bullis par lielu, tāpēc pirkuši uz pusēm. Meklērs it kā esot bulli turējis, bet Sotaks ar cirvja pietu taisījies sist upurim pa pieri. Meklērs sācis kliegt:
— Sotak, ja tu tā skatīsies uz mani, es laidīšu bulli vaļā!
Tā runāja tauta, bet cik tur taisnības, to neņemos pateikt. Meklērs kara gados gāja bojā, kad smagā automašīna ar miltu kravu ietriecās vilcienā uz Suntažu pārbrauktuves. Sotaka jaunāko brāli arī pazinu, tas vēl kolhozu laikos strādāja par zemes ierīkotāju, bija labs speciālists. Bet tirgonis neko citu neprata kā tirgot. Viņa mājā vēlāk tika ierīkota grāmatnīca, bet vecie saimnieki turpināja dzīvot sētas puses dzīvoklī. Tur es iegriezos vairākas reizes, un tad pati kundze man izklāja uz galda visu “miera laiku preci”. Sīki jo sīki rēķināja visas kapeikas. Tur vismaz kādu normālu burtnīcu vai cirkuli varēja nopirkt, un reizēm es pildīju arī klases biedru pasūtījumus.
Pavisam grūti tolaik bija ar apaviem un apģērbu, galvenā vērtība skaitījās pašaustā vadmala. Daudzi bērni gāja skolā ar pāršūtām vācu armijas drēbēm, un man liekas, ka dažos gadījumos tās bija iegūtas, novelkot no kritušiem karavīriem. Skaļi neviens par to, saprotams, nerunāja, bet tā bija. Nekādu humpalu tirgotavu jau tolaik nebija, kaut gan Rīgas Zvirgzdusalas utenī tēvs divas reizes nopirka pilnīgi jaunus amerikāņu šņorzābakus. Pirkti par diviem numuriem lielāki, tie man kalpoja visai ilgi. Bija zēni, kas nāca uz skolu savas mātes vecos puszābakos. Man tēvs vienureiz pat pastaliņas izgatavoja, man ļoti patika šis apavs, jo kāja jutās ērti un bezgala viegli, bet nelaime tā, ka ādas apakša ilgāk par divām nedēļām nenokalpoja.
Savdabīgs guvums no vācu karavīriem bija ādas mugursomas ar spalvu uz āru. Īsta brūna teļādiņa, ērtas un izturīgas somas, un tādas bija diezgan daudziem skolēniem. No sarunām sapratu, ka te vinnējuši tie bērni, kuru vecāki brūvēja kandžu, jo pret grādīgās suslas pudeli kara beigu posmā varēja iemainīt ne tikai mugursomas, bet arī ložmetējus un mīnmetējus.
274. turpinājums
