271. turpinājums. Man tāda lieta nepatika, jo pieaugušie kaimiņi mani mūžam lika neērtajā pusē, kur kloķis jāvelk it kā uz sevi.
271. turpinājums
Man tāda lieta nepatika, jo pieaugušie kaimiņi mani mūžam lika neērtajā pusē, kur kloķis jāvelk it kā uz sevi. Tagad nu gandrīz visu vasaru no šiem pienākumiem biju atbrīvots. Pienu drīkstēja lietot tikai novārītu, bet šo prasību gan ievērojām tikai pāris nedēļu, jo govis taču bija potētas. Māte vēlāk gatavoja sviestu, ko tēvs veda uz Rīgu spekulantiem.
Tā visu vasaru mēs nedrīkstējām gādāt jaunu suni. Tikai pašā rudenī mums uzradās nākamais mājas sargs. Bet šis stāsts jau bija tikai par to, ka arī sunītim ir vajadzīgas savas Mūsmājas.
Pelēkā ziema
Daži varbūt to ziemu gribētu uzskatīt par melnu, un viņiem būtu liela taisnība. Es izvēlējos nedaudz maigāku apzīmējumu tāpēc, ka biju tikai skolnieks, knapi 12 gadu vecs, un man daudzas dzīves negācijas vēl gāja secen, vismaz es tās neuztvēru tik pārāk saasināti. Vienīgi no tālu gadu attāluma raugoties un ieklausoties Gadukalna atbalsīs, reizēm nākas noskurināties netīkamā izbrīnā par to, ka viss briesmīgais un nejēdzīgais savulaik pārdzīvots ar zināmu puiku bezrūpību. Tam laikam var atrast pat līdzību ar mūsdienām: kamēr daudzi pieaugušie aiz dzīva izmisuma vaimanā, meklē palīdzību melnajā maģijā vai austrumnieciski reliģiozās sektās, bet vājākie izšķiras par pašnāvību, skolu jaunatne un studenti ātri pielāgojas apstākļiem un dzīvo savu, no vecākās paaudzes atšķirīgu, dzīvi. Bet tā jau tas bijis vienmēr jebkurā ekstremālā situācijā, kas mēdz ievilkties gadu garumā.
Mūsu skola bija nodedzināta. Daudzi skolotāji aizklīduši. Visa skolas iedzīve — soli, tāfeles, galdi, krēsli — bija sadegusi vai izvazāta, ja nemaldos, neskarti palikuši tikai kādi desmit īstie skolēnu divvietīgie soli, ko hospitāļa ierīkotāji izmetuši pagalmā. No apkārtējiem pagastiem labāka situācija varēja būt vienīgi Taurupē un Meņģelē, varbūt vēl kaut kur. Cik atceros, Meņģeles skolas divstāvu ēka līdz pat piecdesmito gadu vidum greznojās vācu okupācijas laika zaļbrūnraibajā aizsargkrāsojumā. Ērgļos no trim skolas ēkām palikusi tikai viena — pamatskolas — ēka, bet pirmajā ziemā arī tur bez lielāka remonta mācības uzsākt nevarēja. Ērgļu skolēni pirmajā ziemā pēc frontes atstātā posta mācījās slimnīcas telpās, kas izrādījās mazāk sapostītas, bet iecirkņa ārsts Antons Kotāns slimniekus pieņēma “Soklēnu” mājās, kas no Mūsmājām nebija redzamas tikai tāpēc, ka traucēja “Salu” kalns. Liekas, tur viss bija iekārtots pēc pirmskara doktorāta principa, un vājnieki zirgu pajūgos uz turieni brauca no tāliem novadiem. Kad Kotāns ar savu komandu atgriezās Ērgļu centrā, “Soklēnos” vēl daudzus gadus palika aptieka, un māte mani turp bieži sūtīja pēc “zaptes pulvera”, kas būtībā tas pats aspirīns vien bija. Ar šo pulveri jebkuras ogas varēja savārīt bez cukura, lai ziemā skābo ievārījumu jauktu kopā ar cukurbiešu sīrupu, pievienojot no spekulantiem iemainīto saharīnu. Tā dzīvojām.
Mūsu novads bija patiesi neapskaužamā situācijā. Pagastā par noteicēju atsūtīts kāds mazizglītots Krievijas pusigaunis, pareizāk sakot, pārkrievojies Latvijas igaunis Oppe.
Turpmāk vēl.
