270. turpinājums. Šie suņa sirojumi beidzās tikai pavasarī, kad maitas atkusa un dažu dienu laikā visa gaļa sakrita biezputrai līdzīgā smirdaukņā.
270. turpinājums
Šie suņa sirojumi beidzās tikai pavasarī, kad maitas atkusa un dažu dienu laikā visa gaļa sakrita biezputrai līdzīgā smirdaukņā.
Arī pēckara gados turpinājās trako suņu skrējieni, bet mūsu pagalmam parasti aizskrēja garām. Pašos bīstamākajos periodos suni turēja piesietu. Vasaras vidū sērga parasti mazinājās, un mūsu Čalis atkal tika palaists brīvībā.
Nelaime notika kādā rīta stundā 1946. gada vasaras sākumā. Tēvs kaut ko darīja tīrumā, bet māte slauca govi. Es pamodos no lielas jezgas pagalmā, jo varenu troksni taisīja zosis. No vēstures zināms, ka zosis reiz glābušas Romu, tāpēc arī toreiz piecēla no miera pat mani, ko lielās aviobumbas nebija jaudājušas. Kad izskrēju pagalmā, redzēju tikai nozūdam lapsu, kurai metās pakaļ Čalis. Atsaukt nebija iespējams. Izrādījās, ka trakā lapsa ieskrējusi pat kūtī, iekodusies vienā zosī, bet māte nekauņai laidusi ar ķeblīti. Palaidusi vaļā nedaudz savainoto zosi, lapsa aizskrēja upes virzienā. Arī tēvs bija manījis skaļo jezgu pagalmā, paķēra lielos četrzaru sakumus un metās lapsai pakaļ. Tur pašā ūdens malā sastapušies divi pretinieki — lapsa un suns, — ņirguši zobus viens pretī otram. Lapsu tēvs pavisam viegli bija uzdūris uz visu zemnieku ieroča, aiztriecis suni tālāk, pats nāca, beigto zvēru nesdams uz dakšām pār plecu. Protams, man atkal bija jārok bedre.
Īsti neviens nebija redzējis, ka mūsu Čalis būtu ielaidis zobus lapsai kažokā, tāpēc sākumā gribējās nogaidīt. Suni piesēja un nevienu dzīvu radību tuvumā nelaida. Savainoto zosi gan tēvs nokāva.
Tomēr Čalis saslima, kļuva gurdens un daudz gulēja. Īstais trakums vēl nebija pienācis. Nu tēvs ataicināja vienu istrebiķeli ar kaujas šauteni, lai izbeigtu šo nevajadzīgo eksperimentu. Čalis tobrīd gulēja savā būdā, galvu ārpusē izbāzis. Istrebiķelis, kurš bieži mēdza lielīties ar saviem varoņdarbiem “bandītu” apkarošanā, tagad nevarēja notēmēt — plintes stobrs visai lielā amplitūdā izdarīja apaļveida kustības. Tēvs šo skatu nevarēja izturēt, izņēma šauteni no kaimiņa rokām un ar precīzu šāvienu no kādu desmit metru attāluma izbeidza mūsu labajam draugam dzīvību.
Pēc tam sākās lielā potēšanās. Nu jau mums bija divas slaucamas brūnaļas un viena gadu veca tele, un tēvs potēšanas māku apguva pats, lai veselu mēnesi nebūtu jābraukā Ērgļu veterinārstam. Lai nodrošinātos pret nejaušībām, potēšanas kursu vajadzēja iziet arī tēvam pašam un manai piecgadīgajai māsai, jo viņu saskare ar suni vai tā siekalām bija visiespējamākā. Tēvs procedūras bija sācis pirmais, tāpēc reizēm uz Ērgļiem māsu dabūju vest es. Velosipēdam uz tā saucamās stangas bija piestiprināta speciāla laipiņa, tur sēdēja Ausma, un tā mēs braucām. Pirmoreiz domāju, ka man ar savu māsu būs lielas klapatas, jo bērnam varbūt nāks lielie raudieni. Bet lieta izrādījās pavisam vienkārša — kolīdz durvīs parādījās māsiņa, mana māšele jau gāja pretī un cēla savu brunci uz augšu, jo duršana tika izdarīta vēdera ādā. Vēlāk tas bērns mājās mammai skaidroja, ka viņai gan esot sīksta āda, māsiņai ļoti grūti iedurt.
Veterinārsts mūsu mājai uz pāris mēnešiem noteica karantīnu, un tas nozīmēja, ka mēs tikām atbrīvoti no piena obligātajām piegādēm. Ogres muižā jau darbojās neliela pienotava, kur lielu separatoru aiz roktura grieza divi cilvēki.
Turpmāk vēl.
