267. turpinājums. Kad atgriezāmies, protams, suņa nebija. Un tāpēc māja likās vēl jo tukšāka un pamestāka, jo kas nu tā par lauku sētu, ja tai nav sava vaukšķa.
267. turpinājums
Kad atgriezāmies, protams, suņa nebija. Un tāpēc māja likās vēl jo tukšāka un pamestāka, jo kas nu tā par lauku sētu, ja tai nav sava vaukšķa. Un tikai pēc nedēļām trim Čalis atradās, atnāca pats uz savām Mūsmājām.
Cik atceros, šis bija mums otrais suns. Manas agrās bērnības Mopsis likās tipisks sētas krancis — vidēja auguma, gandrīz melns un nedaudz pinkains. Man ar Mopsi mājās nekāda draudzēšanās nesanāca, jo suns vienkārši mani neklausīja. Ja uzstāju, tad ņirdza pretī zobus, toties tēva pavēlēm pakļāvās uz vārda. Es par šādu dzīvnieka uzvedību jutos gluži aizvainots, bet darīt tur neko nevarēja. Stāvoklis nedaudz mainījās, kad sāku iet ganos. Tad Mopsi vajadzēja tikai pasaukt, un viņš tecēja man līdzi, kaut spēlēties ar sevi neļāva. Govju gans viņš nebija visai labs, jo parasti govi aprēja pie galvas. Ragaines tad dusmojās uz tādu vaukšķi, šņāca un mēģināja badīt. Mopsis no govju ragiem gan prata izvairīties, lēkāja pa labi un kreisi un rēja vēl jo niknāk. Govis no nedarbiem tādā veidā tika atturētas, kaut īsts ganu suns prastu ganāmpulku atgriezt atpakaļ, barvedēm kožot pakaļkājās. Mopsis reizēm ar govi griezās kā vilciņš uz vietas, un nebija nemaz viegli suni tad atsaukt, parasti vajadzēja pašam iejaukties ar rīksti.
Lai nu kā, bet Mopsis mums bija ļoti pierasts. Svešus cilvēkus arī krietni aprēja, kaut pie stilbiem nevienam nekrita. Bet tad nāca kara gadi, kad strauji izplatījās visādas slimības, tajā skaitā trakumsērga. Sevišķi pavasaros un rudeņos baisi bija noskatīties, kā pa ceļiem jož traki suņi, kurus viegli varēja pazīt pēc zemu nolaistās astes un siekalu lēkšķēm, kas krita pār izkārtu mēli. Daudzas reizes ceļā no skolas gadījās pieredzēt, ka šādi suņi skrien pretī. Lai izvairītos no sakošanas, pietika noiet no ceļa un pagaidīt kāda krūma aizsegā — slimais dzīvnieks tad aizjoņoja garām, neko neredzēdams. Negals bija tad, ja tuvumā gadījās kāds vesels suns, tad īsa izplūkšanās kļuva neizbēgama. Pāris reižu jau šādi bīstami svešinieki bija aizjoņojuši garām Mūsmājām pa dzelzceļmalas ceļu, un Mopsis pat nepaguva tos kārtīgi apriet. Bet vienureiz šāds amoka skrējējs bija sadomājis skriet cauri mūsu pagalmam, un tad notika liktenīgā izkaušanās. Ar to mūsu vecā drauga liktenis bija izlemts, tēvs palūdza “Roplaiņu” Arvīdu, lai atnāk ar šaujamo.
Bija jau pavēls vakars, kad Arvīds atnāca ar mazkalibra šauteni, tēvs Mopsi aizmānīja tīrummalā aiz pagrabiņa, un tur tikai viens īss kauciens liecināja par notikušo. Es tajā brīdī biju iemucis istabā, jo vairījos redzēt šādu dzīvnieka slepkavošanu. Tēvs pēc tam mani norīkoja izrakt bedri un Mopsi noraka kopā ar asiņaino smilšu kārtu. Tas bija tāds nerakstīts ģimenes likums, ka man nācās pildīt visus kaprača pienākumus, ja vien aprokamais nebija pārāk liels maniem spēkiem.
Turpmāk vēl.
