264. turpinājums. Mežonīgās vistas Dzīve bija jāsāk no jauna, kaut visriņķī postaža. Iekurinot virtuvē plīti, visā mājā varēja sajust dzīvīguma elpu. Tēvs kaut kā no vairākiem rāmjiem sakombinēja, lai vismaz dzīvojamās istabas logos būtu stikli.
264. turpinājums
Mežonīgās vistas
Dzīve bija jāsāk no jauna, kaut visriņķī postaža. Iekurinot virtuvē plīti, visā mājā varēja sajust dzīvīguma elpu. Tēvs kaut kā no vairākiem rāmjiem sakombinēja, lai vismaz dzīvojamās istabas logos būtu stikli. Kad gultas atkal klāja balti palagi un segas, kļuva stipri ierastāk. Vienīgi drēbju skapim ar kāju izspertās durvis vajadzēja kaut kā pieremontēt, lai nekrīt laukā no ēņģēm, kaut izplīsušais robs neglīti rēgojās vēl ilgus gadus. Kā par brīnumu, neviens galds nebija salauzts. Dzīvojamās istabas dzeltenajam galdam, kurā parasti glabājās dokumenti un dažādi sīkumi, uz kura māte lika savu šujmašīnu, tēvs tagad apakšā ierīkoja slepenu plauktiņu, kurā glabājās pistole — viegli no gultas ar roku aizsniedzama. Bailīgi laiki bija.
Jau pirmajā dienā ar tēvu izrakām kasti ar ievārījuma un medus burkām. Un arī otru kasti, kas norakta veco zemeņu stādījumu malā un kurā salikti trauki, galvenokārt servīze 12 personām, ko lietoja kulšanas talku reizēs. Tieši līdzās trauku kastei bija eksplodējis vai nu artilērijas šāviņš vai mīnmetēja mīna — no tā izsisti logi un pāris vietās sakapāta mājas siena. Par brīnumu, atkal jāteic, ka trauki nebija cietuši. Citām ēkām arī nekāds lielais postījums nebija nodarīts, vienīgi kūts jumtā ietriecies saspridzinātās dzelzceļa sliedes gabals.
Pēc kādas nedēļas divatā ar tēvu pielīdzinājām vāciešu saraktās zemnīcas, vispirms izņemdami visus dēļus, kas sausajā smiltiņā vēl nebija sākuši bojāties. Bet galvenais — bija jāsakopj labība, kas vēl aizvien stāvēja uz lauka. Rudzi pa daļai izvazāti vlasoviešu mitekļos, pa daļai lietuviešu nejauši aizdedzināti, kad puiši blēņojās ar trofeju raķešpistoli. Pārējos graudi no ilgās stāvēšanas uz lauka bija nedaudz saasnojuši, kaut nekāda lielāka lietus toruden nepiedzīvojām. Arī kviešu stirpa, vesels liels vezums, bija sadegusi. Auzas zaldāti piekopuši saviem zirgiem. Atlikušo seru savedām piedarbā, un vēlāk, kad sāka piesalt, tēvs izgatavoja spriguli ar smagu ozolkoka vāli un palēnām visu ražas atlikumu nodauzīja. Pēc tam atlika palienēt vētījamo mašīnu “Triumpf”, kuru man nācās griezt līdz apnikumam, — tā bija visa tā rudens kulšana. Liels atspaids togad bija lielais zirņu iekūlums, kas, par brīnumu, nebija bojājušies.
Kartupeļi gan labi paauguši, tos vienīgi leiši nedaudz palasīja, bet cik tad nu var cilvēku vēderi patērēt. Kā katru gadu — tēvs pilnu pagrabu piebēra. Arī lopbarības saknes paaugušas, bet pusi sapostījusi lielā aviobumba. Toties pēc vācu varas iestāžu rīkojuma audzētās cukurbietes tagad visas palika pašiem — māte visu ziemu vārīja sīrupu, jo tagad veikalos cukura vispār nebija pat uz kartītēm. Tā visu pamazītēm atkal sakopām zem jumta. Un daudz jau arī nevajadzēja, jo kūts bija gandrīz tukša, ar atlikušo sienu diviem zirgiem un vienai gotiņai pietika. Vispār kūtī es jutos stipri sērdienīgi, biju pieradis, ka tur dāderē vistu bars, ka pilna rinda ar govīm. Vēlāk, kad tēvs sāka pildīt pasta vedēja pienākumus, par saņemto nelielo aldziņu kaut kur nopirka sivēnu — nu vismaz ruksis nāca klāt, solot svaigu gaļu un taukus uz pavasara pusi.
Vispār jāteic, ka sekojošā ziema izrādījās pati drūmākā manā bērnībā. Vienīgā reize, ka reāli trūka pārtikas. Iztikām galvenokārt ar kartupeļiem, jo rupjmaize no saasnojušajiem graudiem nepadevās — kukuļi sakritās gļetā masā, virsējā garoza atleca.
Turpmāk vēl.
