236. turpinājums. Parasti viņš nekādās šaudīšanās nepiedalījās, bet todien nezin kāpēc paņēma pusautomātisko ieroci un grasījās vienu reizi izšaut, tēmēdams runkuļu dobē.
(236. turpinājums)
.Parasti viņš nekādās šaudīšanās nepiedalījās, bet todien nezin kāpēc paņēma pusautomātisko ieroci un grasījās vienu reizi izšaut, tēmēdams runkuļu dobē. Bet šāviena nebija. Brīdi pagaidījis, atvilka aizslēgu un grasījās izņemt neizsprāgušo patronu, kad pēkšņi atskanēja blīkšķis. Patrona sašķīda tieši plaukstā, bet savainojums nebija pārāk nopietns, kādu nedēļu staigāja ar nosaitētu delnu. Kapteinis ar pāris draugiem dzīvoja mūsu lielajā istabā, kur atradās arī mans grāmatu un burtnīcu skapītis. Kad kaut ko savajadzējās, gāju tik iekšā un rakņājos pa savu mantību. Uz mana skapīša komandieris bija novietojis savu fotoattēlu ar diviem dzelzs krustiem pie krūtīm. Kādu reizi mūsu starpā norisa šāda saruna.
— Kur jums ir tie krusti?
— Aizsūtīju mājās, lai bērni paspēlējas.
— Par ko jums tos piešķīra?
Kapteinis kļuva pavisam nopietns, ar diviem pirkstiem pievilka mani sev tuvāk un, lēni katru vārdu uzsvērdams, teica:
— Redzi, puis, tos bleķus man iedeva par to, ka es savu vadu visās kaujās esmu izvedis bez zaudējumiem.
Kādas divas nedēļas Mūsmājās un “Pļaviņās” nodzīvoja lietuvieši. Bet tuvojās septembra vidus, naktis kļuva aizvien melnākas, līdz ar to trasējošās lodes aizvien spilgtākas. Aizvien biežāk lidinājās kukuruzņiki, izkārdami apgaismes sveces. Tādās reizēs kļuva gaišs kā dienā, un man interesēja pēc tam atrast kādu izpletni, tāpēc nolūkoju, kur tie nokrīt, un no rīta gāju raudzīt. Turpat netālu vien bija krituši — te rijas galā, te aiz mūsu kūts, te pļavā vai dzelzceļa malā. Bet visos gadījumos vieglais kokvilnas augums bija sadedzis, uzkrītot uz karstajiem dzelžiem. Drīz ievērojām, ka sākās sliežu un tilta mīnēšana, tad arī leišus aizvāca projām, viņu vietā tiltu sāka sargāt drūmi vācieši ar esesiešu zīmotnēm.
• • •
Tumšās dienas, gaišās naktis
Laiks kļuva aizvien trauksmaināks. Krievi savus kara lidlaukus bija pārvietojuši tuvāk frontei, nu lidinājās dienu un nakti, nereti pilnīgi aizsedzot sauli, jo smagie bumbvedēji nāca lielās grupās, kādā grāvī vai bedrē gulēdams, es vienmēr mēģināju saskaitīt. Reizēm skaitīšana nojuka, bet aptuveni vienā uzlidojumā piedalījās ap 60 bumbveži, kurus apsargāja četri veikli iznīcinātāji. Debesis drebēja no tāda trokšņa. Man bija iestāstīts, ka šādās reizēs jāguļ grāvī vai vismaz jāpieplok pie zemes, jo nekad nevarēja zināt, kas no debesīm var nobirt zemē. Vācieši no visām malām vālēja ar šrapneļiem, tie eksplodējot izplauka kā pūkaini ziedi, bet es gan nemanīju, ka lidoņiem tie būtu kādā veidā kaitējuši. Reizēm švurpstēdamas zemē krita šrapneļu šķembeles, viena reiz man uz plikā papēža uzkrita — tāda viegla alumīnija atlūza.
Kad es tā gulēju kārtējo reizi un vēroju draudīgo gaisa parādi, sāku meklēt salīdzinājumus ar man tuvāko pasauli. Un tad smagie bumbvedēji man atgādināja labi paēdušu govju baru, ko aplido sīkie dunduri — iznīcinātāji.
Sākumā viss bars lidoja kaut kur tālāk Rīgas virzienā, kur laikam nometa savu bumbu kravu, bet vēlāk atpakaļceļā šis tas sāka krist arī pie mums. Tā “Priednieku” kalnā mālainajā piekalnē dzeltenbrūni ielāpi vien palika, kad noplaka dūmi un putekļi. Pēc tam sāka degt ēkas, neskarta palika tikai klēts. Bet lidmašīnu pārlidojumi gandrīz nekad nenorisa bez starpgadījumiem, ko radīja vācu iznīcinātāju pēkšņā parādīšanās.
(Turpmāk vēl).
