Ja vien būtu pasaule, kur jērs mierīgi rotaļājas ar lauvu, netrīcēdams bailēs, ka varētu tikt aprīts… Taču lietu kārtība virs zemes pagaidām ir cita, un tajā sava vieta atvēlēta arī parādībām, ko mēdzam klasificēt kā negatīvas. Dusmām, kas, izrādās, virza indivīda attīstību, agresijai, ko pamatā rosina iedzimts instinkts glābt sevi no iznīcības un ar kuras palīdzību cilvēks spēj kompensēt bailes, izvairīties no trauksmes un mazināt iekšējas sāpes. Ja vien mēs spētu šos procesus nepavērst pret līdzcilvēku, jo tad tie automātiski pārvēršas vardarbībā! Tomēr pārāk bieži izvēlamies fiziski un emocionāli sist savus tuvākos, kas parasti pirmie gadās pa rokai, gūstot ne tikai izlādēšanās baudu, bet arī varas un pārākuma apziņu. Kā atpazīt un mazināt vardarbību, runājam ar psiholoģi Jolantu Puķi.Esam savu vecāku spogulis«Katrā no mums ir dabiska un nepieciešama deva agresijas, tomēr, lai kā mēs nevēlētos aizbildināties ar iedzimtību, vardarbība ir iemācīta jeb iegūta ģimenē. Neviens gan nevēlas savai atvasei to tīši mācīt, bet ar rīcību viņš to rāda. Te vietā atgādināt teicienu, ka bērns ir savu vecāku spogulis. Ja tēvs vai māte audzināšanā izmanto fizisku spēku, mazais bērnudārzā vai skolā arī būs ļauns pret citiem bērniem, lietām vai pats pret sevi. Parasti nespēju noticēt mammai, kas apgalvo, ka viņiem mājās viss kārtībā, taču atvases skolā uzvedas nevaldāmi agresīvi,» stāsta Jolanta, mudinot vecākus pēc iespējas agrāk palīdzēt saviem bērniem apgūt sociāli pieņemamus veidus, kā izrādīt nepatiku. «Ja man nepatīk, kā uz mani kāds paskatījies, varu viņam teikt, lai neskatās, aiziet prom vai sist viņam pa ausi,» tēlo Jolanta, vēlreiz akcentēdama audzināšanas nozīmi.Agresiju izraisa arī ārēji apstākļiAgresijai, kas parasti pārveļas vardarbībā, ir ne tikai bioloģiski jeb iedzimti iemesli. To izraisa arī dažādi ārēji cēloņi. «Mierīgos dzīves apstākļos cilvēki ir daudz miermīlīgāki cits pret citu, vairāk gatavi pievērt acis uz pārinodarījumiem un mazām nesaskaņām, taču krīzes apstākļos situācijas saasinās un atmiņā ataust visi pāridarījumi,» norāda psiholoģe, minot vēl dažādus vardarbības riska faktorus, piemēram, pārlieku alkohola un medikamentu lietošanu, cilvēka temperamenta īpatnības, slimības, vecumu, nogurumu un grupas spiedienu. Lielu artavu agresijas vairošanā patlaban dod sociāli ekonomiskie apstākļi. «Bezdarbs, naudas trūkums, kas neļauj apmierināt pamatvajadzības, rada cilvēkos neapmierinātību un dusmas, līdz ar to viņi mazāk spēj kontrolēt savu emociju izvirdumus,» atzīst J. Puķe, piebilzdama, ka spriedzi vairo arī masu medijos pārraidītās negācijas un datorspēles. «Kāds zēns man stāstīja, ka vakarā nav varējis aizmigt, jo ļoti nobijies no briesmoņiem, kurus viņam bija jānogalina datorspēlē. Viņš bija nospēlējis visu vakaru. Protams, vecākiem ir ļoti ērti, ka atvase netraucē, un bērns ir apmierināts, ka neatšķiras no citiem vienaudžiem, kas spēlē, tomēr viņš ir cietis.» Jāsāk ar seviLai mazinātu ārēju cēloņu radītu agresiju, nepieciešams mainīt draudus izraisošo situāciju vai arī cilvēka attieksmi pret notiekošo, savulaik paudis amerikāņu psihologs Džons Dollars. «Sākumā katram pieaugušajam vajadzētu saprast, ko es daru vai nedaru, lai mājas būtu tā vieta, kur katram tās iemītniekam justies labi. Jāsāk pašam ar sevi un tikai tad jāskatās uz citiem,» pārliecināta J. Puķe, minēdama veidus, kā cīnīties ar vardarbības izpausmēm savā ģimenē. Citiem palīdzēt nebūs tik vienkārši. «Vardarbību, piemēram, vairo nelūgti padomi un iejaukšanās citas ģimenes dzīvē. Ja redzu, ka kaut kas nav kā nākas, varu izteikt savu viedokli, bet ne diktēt, kas otram būtu jādara, uzskatot, ka tā ir vienīgā patiesība,» turpina Jolanta, aicinādama sabiedrību tomēr būt redzīgākai un dzirdīgākai. «Ja kādu uz ielas sit, nevajadzētu iet garām, bet, parūpējoties arī par savu drošību, palīdzēt izkliedēt situāciju. Jāatrod zelta vidusceļš, kā nebūt uzbāzīgiem ar padomiem, bet arī nepalikt vienaldzīgiem!»Tomēr aizvien biežāk vardarbība ģimenē izpaužas tās smagākajās formās, kad nepieciešama valsts institūciju iejaukšanās. «Mūsu valstī vairāk iznāk cīnīties ar sekām, bet ne cēloņiem. Trūkst preventīvā darba, lai vardarbība ietu mazumā,» novērojusi Jolanta, atzīdama, ka mehānisms aizstāvēt upurus strādā ļoti retos gadījumos. Īpaši būtu jādomā par darbu ar pašiem varmākām, lai ne vien sodītu viņus, bet meklētu un censtos novērst psiholoģiskos iemeslus, kas vedina uz pāri darīšanu. Bet jāsāk jau ar pašiem, lai mūsu visu dzīve izvērstos labāka!
