Brīžam pārsteidz un brīžam kaitina tas, ar kādu tīksmi valdībai tiek pārmesta inflācija, proti, cenu celšanās, kaut pirmajā vietā vajadzētu būt runai par algām un pensijām.
Brīžam pārsteidz un brīžam kaitina tas, ar kādu tīksmi valdībai tiek pārmesta inflācija, proti, cenu celšanās, kaut pirmajā vietā vajadzētu būt runai par algām un pensijām.
Ja valdībai šajā jautājumā vispār var ko pārmest, tad tikai to, ka koalīcijas līgumā inflācijas nepieļaušana ar vieglu roku ierakstīta kā īpaša prioritāte. Acīmredzot neviens no četru partiju vadītājiem valdības tapšanas laikā nav ticējis, ka Latvijā inflācija var sasniegt septiņus procentus, jo nebija nekādu pazīmju, ka pasaulē tik strauji celsies energoresursu cenas, bet Latvija, kā viegli aprēķināms, ir sevišķi lielā mērā atkarīga no energoresursu iepirkuma. Tagad gan Kalvītis, gan viņa valdības ministri spiesti it kā taisnoties par globāla mēroga procesiem, kaut pilnīgi esmu pārliecināts, ka ekonomikas likumus viņi saprot daudz dziļāk par tiem vāvuļniekiem, kuri vietā un nevietā vaimanā tikai par inflāciju. Televīzijas raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Domburs vismaz simts reižu atkārtoja: “Bet valdība solīja…” Iznāk tā, ja nebūtu solījuši, tad viss būtu kārtībā.
Patiesība ir tā, ka mērena inflācija pašlaik Latvijai ir nepieciešama, lai straujāk parautu uz augšu algu un pensiju līmeni. Ja iekšzemes kopprodukts gada laikā palielinās par 10, bet algas par 16 procentiem, tad septiņu procentu inflācija ir tikai neērtības tiem, kam ienākumi saglabājas zemā līmenī, bet valsts ekonomiku kopumā tas ietekmē pozitīvi. Turklāt jāsaprot, ka Latvijā nav ievērojama klasiskā inflācija, jo vienā atsevišķā ES dalībvalstī tāda nemaz nav iespējama, ja vien valdība nesāk muļķīgi eksperimentēt.
Ir paredzēta īstā inflācija
Esmu pieredzējis kara laiku inflāciju, kad veikali bija tukši kā izslaucīti un pat profesionālie spekulanti vairāk uzticējās preču apmaiņai. Pēckara gados dažiem izveicīgiem darboņiem bija tik daudz rubļu un červoncu, ka varētu dzīvokļa sienas iztapsēt. Otrs lielākais inflācijas lēciens bija PSRS sabrukums laikā, kad vienā gadā cenas cēlās pat 14 reizes, un tad PSRS pēdējais premjers Pavlovs nobloķēja krājkasēs visus “darbaļaužu” noguldījumus, tēriņam atstājot 400 rubļus. Ne vienu vien vecīti tolaik piemeklēja infarkts, bet Pavlovs rīkojās pēc klasiskā paņēmiena, cenšoties preču trūkumu kompensēt ar iedzīvotāju nabadzības palielināšanu.
Par klasiskās inflācijas gadījumiem nesen rakstīja Juris Paiders, minot 1923. gada Vāciju, kad apgrozībā bija banknote ar tūkstoš miljardu nominālu. Tas laikam vienīgais gadījums vēsturē, kad izlaista triljona nomināla banknote, kaut miljoni pieredzēti arī citās valstīs.
Arī Latvija pēc neatkarības atgūšanas, kamēr vēl norēķini notika ar Krievijas rubļiem, pieredzēja strauju inflāciju — gandrīz 1000 procentu. Atceros, ka pensijā biju saņēmis 500 rubļu zīmi, par ko varēja nopirkt pāris kilogramu “ūdensdesas”. Tieši tāpēc valdība ieviesa tā sauktos repsīšus, lai nobremzētu inflāciju, kas Krievijā turpinājās ar agrāko vērienu. Un inflācija Latvijā gada laikā nokritās līdz 30 procentiem. Arī tas bija nepatīkami, bet der atcerēties, ka tolaik Krievijas viceprezidents Ruckojs kādam no palīgiem lika zvanīt uz Rīgu lielākajam valūtas mijējam un bijušajam komjaunatnes vadošajam darbiniekam Viktoram Karginam un teikt vienu stipru maķ vārdu: kā tu, svoločs tāds, vari pieļaut, ka kaut kāds tur Latvijas rublis kļuvis piecreiz vērtīgāks par Krievijas rubli? Pagāja vēl daži gadi, un Krievija tūkstoš rubļus mainīja pret vienu jauno rubli, kas tagad līdzinās mūsu diviem santīmiem.
Mūsu galvenais mērķis
Ja gribam apturēt inflāciju, tad mūsdienu apstākļos ir tikai viens brīnumlīdzeklis, un tas ir nabadzības strauja palielināšana, samazinot vai vismaz iesaldējot algas un pensijas. Ne tautsaimniecības teorija, ne prakse citu iespēju neparedz. Bet dīvaini jau tas vien, ka tagad veikali pilni ar precēm, un jauni kārdinājumi rodas klāt ar katru dienu. Zinām taču, ka pat ASV, kur cilvēkiem pašas lielākās algas pasaulē, gandrīz visi valsts iedzīvotāji dzīvo uz parāda. Ne tikai mājas un automašīnas tiek pirktas par kredītiem, bet arī ikdienas kārdinājumi tik lieli, ka vairums strādājošo, izmantojot kredītkartes, tērē četru mēnešu algu apmērā “uz priekšdienām”.
Latvijas apstākļos mūsu nabadzības pamatā ir zemais atalgojums, jebšu cenas aizvien zemākas nekā citviet Eiropā (izņemot dažu veidu apģērbus). Tāpēc inflācija ir galvenais dzinulis, lai straujāk panāktu algu un pensiju pieaugumu, kamēr sasniegsim vismaz 70 procentu no ES vidējā rādītāja. Vienkārši drukāt naudu nedrīkstam, jo tad Eiropas centrālā banka pieprasīs lata devalvāciju, kas strauji sadārdzinātu importa preces, ieskaitot energoresursus.
Aigars Kalvītis izvirzījis domu par Polijas līmeņa sasniegšanu iekšzemes kopprodukta pieauguma apjomos jau šajā gadā. Tas izskatās reāli, jo pašlaik Polijas ekonomika spēj sasniegt knapi viena procenta pieaugumu gadā. Aplam tikai domāt (kā nesen lasīju avīzē), ka tad arī minimālā alga Latvijā automātiski tiks pacelta līdz Polijas līmenim — 163 latiem mēnesī. Diemžēl jāteic, ka tik strauji tas nenotiks, jo Polija līdz šim radusi dzīvot uz parāda, vairojot aizņēmumus ārvalstu bankās. Latvijas ārējie parādi ir daudzkārt mazāki.
Ar vārdu sakot — labklājības augšupejā vajadzīga pakāpenība, nekas nevar notikt ar vienu valdības rīkojumu.
Domāsim par būtisko
Inflācija, kamēr tā nekļūst pārāk traucējoša no gluži emocionālā viedokļa, pašreizējā pārejas periodā ir atzīstama par ekonomiku veicinošu faktoru. Tikai pēc piena iepirkuma cenu dubultošanas latviešu zemnieks sāk rādīt dzīvības pazīmes, kaut arī tagad vēl tālu līdz Rietumu zemnieka līmenim. Nezinu, vai mums jātiecas pēc ASV modeļa, kur zemkopju skaits samazinājies līdz diviem procentiem strādājošo. Starp citu, ASV rūpniecībā preču ražošanā arī nodarbināti tikai pieci procenti strādājošo. Latvijai ejams savs ceļš, bet cilvēki vienalga nevēlas dzīvot trūkumā.
Vai inflācija turpināsies? Noteikti! Vismaz gadu vai divus cenu kāpums būs virs pieciem procentiem. Jo Krievija arī turpmāk cels cenas par gāzi un elektroenerģiju, līdz pie mums būs sasniegts, teiksim, Vācijas līmenis. Vienīgais nezināmais ir Kremļa untumi, kas var mainīties dažu stundu laikā. Tāpat nezināms lielums ir naftas cenas pasaulē, jo pilnīgi neprognozējami ir notikumi Irānā, Irākā un Nigērijā. Un arī akcīzes nodokli mums nāksies pielāgot ES prasībām — gan degvielai, gan cigaretēm un alkoholam.
Tajā pašā laikā valdības rokās ir viss, kas var veicināt mazo (un arī lielo) uzņēmumu straujāku veidošanos. Kamēr ministrs Kariņš naidosies ar Lembergu, nekāds progress nav iespējams. Citādi var notikt kā gadījumā ar Balvu puses zemnieku, kurš Anglijā paņem kredītu, nopērk 550 hektārus zemes, vajadzīgo tehniku un tagad rāda iedomīgajiem lordiem, kā jāstrādā. Kamēr mūsu ierēdņi domās, ka viņi var iztikt arī bez tautas, tikmēr kulsimies astē citām ES dalībvalstīm.
Var spriedelēt, kāpēc tik daudzi brauc peļņā uz ārzemēm. Protams, daudzi Latvijas darba devēji ir bijuši īsti sūdabrāļi, bet ir taču skaidrs, ka Īrijā tādu nekrietneļu tāpat gana. Par labu algu cilvēks tomēr ir gatavs paciest nekulturālu darba devēju tepat Latvijā. Un lai atvilinātu aizbraucējus atpakaļ uz dzimteni, vajadzīgs tikai “burkāns”, pietiekami normāls atalgojums. Ja veikali pilni ar kārdinājumiem, cilvēks grib pirkties. Un vajadzību mums taču ir pat vairāk nekā zviedram, dānim vai vācietim, kuriem mājās jau pietiekami daudz labumu sagādāts.
