Anita Anitīna
* * *
Piesēdīsim uz brīdi,
Pirms svētki pār slieksni kāpj,
Un skatienu pametīsim
Gada garumā atpakaļ –
Kas bijis labs, kas nav veicies,
Ko gribētos atkārtot,
Un ko ar svītru jo treknu
No atmiņas izsvītrot.
Tad celsimies svētkiem pretī,
Lai cerībā pulsē sirds,
Un gluži kā sveces eglē,
Lai ticība spoži mirdz.
Iesim ar atvērtu sirdi,
Un pretī mums nāks tāpat.
Neļausim Ziemassvētkus
Dusmām un nīgrumam zagt.
Laiks, kad pabūt ar sevi
Gita Skadiņa, režisore
Ziemassvētku laiks man kā kultūras jomā strādājošam cilvēkam saistās ar lielu darbu un arī sestdienās, svētdienās, vēlos vakaros. Daudz jāuzturas sabiedrībā, tāpēc bieži vien man sabiedrība jau kļūst traucējoša. Ir par daudz visa kā, un tad gribu Ziemassvētkos un Vecgada vakarā apsēsties mierā un klusumā un pārdomāt aizvadīto gadu, mazākus vai lielākus notikumus, kas tajā piedzīvoti. Taču galvenā lieta, par kuru domāju Ziemassvētkos, ir tas, cik mūsu mazajā, mīļajā Latvijā ir daudz cilvēku, kuri šajos svētkos ir vieni un ko viņiem tas nozīmē. Visur – periodikā, televīzijā, radio – uzsvars ir uz ģimeni, bērniem, vīru, sievu, taču ir arī tādi cilvēki, kuriem nav ne viena, ne otra. Tad gribas teikt visiem, kuri šajā svētvakarā ir vieni, ka mierināt sevi var laikam tikai ar to, ka ir kaut kas Augstāks par mums, kas domā arī par vientuļajiem.Bieži vien mēs gaidām brīnumu un dāvanas. Taču varbūt brīnums ir tas, ka tev ir rokas un kājas, tu esi vesels, ar tevi nekas slikts nenotiek, un, ja tev nav, piemēram, darba, nevajag izmist. Viss vēl ir priekšā! Tiem cilvēkiem, kuriem ir bērni, ģimenes, veselība, viss jau ir. Ir tikai jādzīvo. Un jādzīvo pēc principa nedarīt otram to, ko negribi, lai izdara tev, un nesadarīt muļķības. Un tad arī viss vairāk vai mazāk, bet būs.
Būt gaidīšanas režīmā
Marika Svīķe, dzejniece
Man mājās ir tāds koka klucīšu saliekamais kalendārs. Ar to var spēlēties. Lai tas rāda esošās dienas datumu vai arī – var uzlikt tādu mēnesi un dienu, kas pašam patīk. Izdomāju, ka kalendārs jāpielieto tā, lai tas kalpo kā atgādinājums par tuvākajiem svarīgākajiem notikumiem. Pagājušajā nedēļā tas bija 14. decembris – vīra dzimšanas dienas datums. Tagad šis kalendārs rāda 24. decembri. Gaidām. Četras izdegušās sveces liecina, ka tas ir pavisam tuvu. Pelēcība dabā gan par to neliecina. Tomēr tā ir tikai mūsu ģeogrāfisko platuma grādu privilēģija, kas pieradinājusi gribēt sniegotus Ziemassvētkus. Un, ja tas šķiet būtiski, tad arī vajag tādus vēlēties un gaidīt. Ko Kristīgajos Ziemassvētkos patiesībā gaidām: dāvanas sev vai tam, kuram patiešām ir dzimšanas diena, – par to, lai runā dievnamos. Jo Ziemassvētku gaidības ir tikai vienas no daudzajām un daudzējādām gaidīšanām, – cilvēks, ticot vai neticot, gaida visu laiku. Kaut ko. Kādu. Un no tā nemaz nevar izvairīties. Apiet jeb izvairīties no gaidīšanas nemaz nav iespējams. Ir jāpaiet noteiktam laikam, lai kaut kas notiktu. Gaidot bērna piedzimšanu vai teliņa atskriešanu. Gaidot pirmo skolas dienu vai doktora grāda saņemšanu. Gaidot kartupeļu izvārīšanos. Gaidot starta komandu. Gaidot, kamēr izdeg krāsns. Gaidot asna parādīšanos virszemē un gaidot gatavu pirmo zemeni vai tomātu… Ir jāgaida autobuss. Jāgaida reisa galamērķis. Ir jāgaida izsaukta ātrā palīdzība. Vienmēr kāds jāgaida mājās vai jāapzinās, ka pats esi tas, kuru gaida. Jāgaida analīžu rezultāti. Jāgaida atbilde uz uzdotu jautājumu. Jāgaida, kamēr sadzīst rēta. Jāgaida, kamēr atvērsies internets. Vieniem labāku laikapstākļu gaidīšana nozīmē lietus, citiem – saules gaidīšanu. Zemkopis, gaidot ražu, par ilgstošu sausuma periodu būs ļoti neapmierināts. Bet tiem, kuriem atvaļinājums paredzēts pludmalē, īsta neraža būs tieši lietainas dienas… Tiek gaidīta algas diena, pensijas vai pabalsta diena. Visa dzīve ir viena vienīga gaidīšana. Vai varbūt spēlēšanās ar dienu un mēnešu koka klucīšiem? Var gaidīt viedi un viegli. Var gaidīt dusmojoties, ka laiks rit gaužām lēni. Un palikt neapmierinātam par to, ka tas paskrējis pārlieku ātri. Ja esi lūdzis piedošanu, visgrūtāk ir gaidīt, kad piedos. Gaidīt, kad beidzot sapratīs. Ne jau tas, ar kuru esi runājis svešā mēlē, bet tas, par kuru domāt kā par dvēseles radinieku… Patīkami, ja pats tiec gaidīts. Nevis uz liecību sniegšanu vai sprieduma nolasīšanu, bet uz beznosacījumu sarunu pie kafijas tases. Reizēm gaidīta var būt arī nāve. Ja vien tas kādam kalpo par atvieglojumu… Un, ja nu ubaga grašus gaida nevis ubags pats, bet varbūt tikai viņa izstieptā plauksta? Var gaidīt arī pasaules galu. Un tas ļoti bieži arī ir klāt. Īpaši, ja gaidītais nav attaisnojis uzliktās cerības. Sagaidīt nozīmē saņemt. Pat tad, ja tas nemaz nebūs tas, ko esi gribējis. Vai nesagaidīt nozīmē – nedabūt. Bet tas varbūt ir tieši tas, kas tev ir bijis nepieciešams visvairāk? Pat neko negaidot, var piedzīvot to, ka kaut ko sagaidām. Kā teicis Ziedonis: „Vairs neviena negaidīju, ienāk māsa Vientulība…” Arī tad, kad sakām, ka noticis brīnums, mēs to esam gaidījuši vismazāk. Varbūt es gaidu, lai mani pažēlo. Bet varbūt kāds cits gaida, lai pažēloju es. Mednieks stāv uz masta un gaida savu veiksmi. To pašu gaida arī medījums. Es gaidu gaismas un gājputnu atgriešanos. Jau sašķiroju sēklu paciņas. Varbūt viņas to jau gaidīja… Un vēl ir svarīgi sajust brīdi, kad gaidīt pašam uz sevi un kad – no citiem.Bet gaidīšana ir visas gaidīšanas gaitā notiekošā pieņemšana un pacietība. Man, piemēram, nepatīk gaidīt, tāpēc aizvien mācos pieņemt un paciest. Pavisam slikti ir, ja gaidi Laimi, bet, to nepazīstot, paej garām, neatpazīstot kā savējo vai vispār neielaižot pa durvīm. Tad atkal jāgaida nākamā reize, kad klauvēs. Un, ja nu vairs neklauvē? Bet, sagaidot vilšanos pēc vilšanās, vai cilvēku beigās negaida vienaldzība? Tad varbūt nav par skādi gaidīt kādu, kurš neļaus padoties, kurš neļaus patvarīgi iziet no pilnekrāna režīma… Un parādīs virzienu, – ceļu ir daudz un tie ir ļoti gaidoši… Iespējams, jāsāk gaidīt nākamie Ziemassvētki, ja pamani, ka koka klucīšu kalendārā vēl ir 24. decembra datums, bet patiesībā stāvi pie sienas kalendāra un skaties jau janvārī, vai – pat februārī. Uzliec tādu mēnesi un dienu, kādu gribi. Un gaidi. 2016. gada 19. decembrī
Dzīves jēga ir dzīvot
Sandra Pētersone, žurnāliste
Ja tev ir kāds jautājums, tad tu agrāk vai vēlāk saņemsi atbildi. Tas tiešām nostrādā. Esmu par to personīgi pārliecinājusies. Kādreiz diezgan intensīvi domāju, kāpēc man ir sajūta, ka savu dzīvi šajā laikā un telpā it kā vēroju no malas, nevis izdzīvoju. Vairums cilvēka dzīvē ikdienišķu lietu un notikumu, kas citiem sagādāja gandarījumu un prieku, mani, neteiksim, ka gluži garlaikoja, taču arī neuzsita dzirkstīti – sak, jā, tas ir tas, kā dēļ vērts rītos celties un dzīvot uz pilnu klapi!Tad kādu dienu man tika piespēlēta iespēja apmeklēt jogas nodarbības – nevis fiziskus, bet garīgus vingrinājumus meditācijai. Nestāstīšu, kā man bez priekšzināšanām izdevās tas, ko daudzi cenšas sasniegt gadiem ilgi, taču galvenais ir fakts, ka caur meditāciju saņēmu atbildi uz savu jautājumu – kāpēc esmu šeit, kāpēc es dzīvoju. Es dzīvoju, lai dzīvotu. Ja dvēsele ir šajā miesiskajā ķermenī uz planētas Zemes, tad ar pateicību ir jāpieņem katra diena, kas tev ir dota, ir jānovērtē katrs pat šķietami sīks notikums, ar prieku jāpaveic pat sīks darbs. Ir jādzīvo ar interesi, ir jādzīvo ar jūtām. Ir jāmīl, jāizbauda prieks, jāizsāp sāpes, jānorij aizvainojums vai skumjas, jāizjūt savas jūtas. Un ir brīži, kad jādzīvo tālāk par spīti visam, un zinu cilvēkus, kuri to spēj un pelnī apbrīnu par savu garīgo un fizisko izturību.Banālais teiciens “dzīve ir tikai viena” ir ļoti vieds. Nevajag meklēt it kā kaut kur dziļi noslēptu atbildi par to, kas ir dzīves jēga. Atbilde ir vienkārša – dzīves jēga ir dzīvot. Taču dzīvot tā, lai pašam nebūtu kauns no sevis. Kādēļ to visu sasaistu kopā ar Ziemassvētku gaidīšanas laiku? Tāpēc ka Ziemassvētku vēsts jau pati pasaka priekšā visu par dzīvi gan ticīgajiem, gan neticīgajiem, tikai tā ir tik acīmredzama, ka vairs nav viegli saskatāma.Ir piedzimis Bērns, ir piedzimis Jēzus Kristus. Ir sākusies jauna dzīve, kas nebeigsies, jo dvēselei nāves nav. Ir augšāmcelšanās. Taču vai tā ir pašsaprotama balva? Tas Kungs deva norādījumus Ādamam: “Tādēļ māciet to saviem bērniem, ka visiem cilvēkiem visur ir jānožēlo grēki, vai arī viņi nekādā ziņā nevarēs iemantot Dieva valstību, jo nekas netīrs nevar tur dzīvot, jeb dzīvot Dieva klātbūtnē” (Mozus grāmata 6:57).Atbilde ir vienkārša – dzīves jēga ir dzīvot un mācīties dzīvot. Cilvēks mācās no savām kļūdām, ja vien viņš tās apzinās un cenšas labot. Vieni to spēj jau jaunībā, citi – pusmūžā vai vēl vēlāk.Arī es savā dzīvē esmu pieļāvusi kļūdas un pat vairākkārt. Esmu sāpinājusi citus un tikusi sāpināta pati. Viena no atziņām, ko esmu iemācījusies, ir cienīt ikvienu cilvēku (ja vien viņa dvēsele jau nav neglābjami pazudusi). Mēs katrs esam unikāls. Mēs katrs esam ar saviem sapņiem, savām vēlmēm, saviem darbiem. Mums visiem neatkarīgi no vecuma vēl nav par vēlu piedzimt no jauna, ja vien apzināmies savas kļūdas, savus grēkus, un no sirds to nožēlojam.Ziemassvētku laiks ir ne tikai mīlestības un gaišuma, bet arī piedošanas laiks. Tas ir laiks, kad izsvērt sevi svaru kausos un ieklausīties sevī, atrast savas labās un sliktās puses.Jūs esat kādreiz ieklausījušies klusumā? Piemēram, agrā vasaras rītā, kad šķiet, nav dzirdams pat mazākais troksnītis? Klusums ir maldīgs. Te pēkšņi iešalcas vējš, te debesīs virs galvas par sevi atgādina putns. Tāpat notiek ar cilvēka dvēseli. Ieklausieties tajā, un tā sāks runāt.
Pajautā sev – kādus svētkus es gribu?Inga Karpova, žurnāliste
Rīt būs Ziemassvētku vakars un pavisam tuvu ir arī gadu mija. Saka, ka šis ir kluss un mierīgs laiks, lai atskatītos uz padarīto un pārdomātu vēl darāmo. Taču, lai kā arī gribētos dzīvot rimti, godavārds, nesanāk. Ir visādas skriešanas un darīšanas. Un tas jau nav nekāds noslēpums, ka šajā straujajā laikā domu un darbu jūklī dažkārt pazūd svētku noskaņa. Pieļauju, ka viens no iemesliem, kāpēc pazūd patiesais svētku prieks, ir tas, ka materiālā pasaule ar savām prasībām tik ļoti nomāc, ka nemākam citam atrast laiku. Bieži vien vairs nespējam visam tikt līdzi, visu izzināt un izprast. Manuprāt, pirmais solis uz priecīgiem Ziemassvētkiem un gadu miju ir pajautāt sev: “Kādus svētkus es gribu, lai tie man sagādātu prieku?” Varbūt tā ir sirsnīgu un aizkustinošu dziesmu klausīšanās un kārdinošu piparkūku cepšana kopā ar ģimeni vai draugiem. Varbūt, ka šajos Ziemassvētkos ir vēlme vienatnē izlasīt interesantu grāmatu, uzrakstīt savu pirmo dzejoli vai doties ceļojumā. Varbūt ar sev tuvu cilvēku apgūt jauna ēdiena recepti, apciemot vientuļu kaimiņos dzīvojošu tantīti un iepriecināt viņu ar vēl siltiem pašu ceptiem pīrādziņiem. Varbūt šoreiz pirmssvētku laiku nevajag pārvērst par stresainu skraidīšanu pa lielveikaliem ar nolūku iegādāties pēc iespējas dārgākas dāvanas, bet gan uzdāvināt klātbūtni un uzmanību savai ģimenei, vecākiem un vecvecākiem. Nudien ar vienu lietu ir gana, lai sevi iepriecinātu svētkos. Un man ir klusa cerība, ka starp mandarīnu, piparkūku smaržu un neviltotu prieku cita cilvēka acīs var atrast pašu svarīgāko – ticību, cerību un mīlestību. Šīs ir trīs lietas, kas ir tik nepieciešamas ikvienam, lai dzīvotu laimīgi. Katru minūti, stundu, dienu un gadu. Un tā visu mūžu – dzīvot laimīgi. Ar ticību, cerību un mīlestību! Mēs visi būtu patiesi priecīgāki, ja viens otram un paši sev neizvirzītu tik daudz – Vajag un Jābūt! Varbūt tad bērni bērnunamos un vientuļi sirmgalvji pansionātos saņemtu glīti iesaiņotas dāvaniņas un uzmanību ne tikai Ziemassvētku laikā, bet arī citos gada mēnešos? Varbūt, bet man tiešām no sirds gribas ticēt un cerēt, ka tikai pats cilvēks ir tiesīgs lemt, ko un kā darīt. Tas attiecas ne tikai uz svētku svinēšanu, bet uz tiesībām dzīvot savu dzīvi un pieņemt savus lēmumus. Lai tas izdodas – ar ticību, cerību un mīlestību!
Mīli savu tuvāko kā sevi pašu
Raitis Jākobsons, mācītājs
Šajos Ziemassvētkos es visiem gribētu novēlēt mieru, kas nāk no Dieva, no Kristus. To vienīgi Viņš var dot. Lai tas, ko mēs katrs šajā laikā piedzīvojam, ļauj paskatīties uz sevi no dievišķās perspektīvas – mēs šeit uz zemes esam kā viena liela ģimene. Dievs katru mūs ir aicinājis šajā laikā paveikt kaut ko labu, domāt gaišas domas. Novēlu, lai šajā nemierīgajā laikā mēs viens otram varētu pateikt kādu labu vārdu vai novēlējumu, lai viens otru spētu uzklausīt un saprast. Mums jāiemācās arī otra cilvēka vajadzības pieņemt līdzvērtīgi savām. Nenoliedzami, tagad dzīve nav viegla, tāpēc reizēm cilvēkiem trūkst gan garīgā, gan fiziskā spēka. To mēs gūstam no ārienes. Lai cilvēks izstarotu gaismu kādam citam, viņam pašam ir jāgūst spēks. Jā, varbūt kāds spēku rod baznīcā, kāds – sarunā ar garīdznieku, bet es spēku rodu Dieva vārdā. Bībelē Dieva vārdā ir pateikts gandrīz viss, kas cilvēkam ir vajadzīgs dzīvei. Ticu, ka cilvēks rod spēku, pats saņemot un dodot tālāk. Mēs piepildām šos dievišķos likumus, kas patiesībā nav sveši arī nekristīgajai pasaulei. Tie vēsta – nedari otram to, ko pats nevēlies, lai dara tev, un mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tas ir tas, ko pats tiešām esmu piedzīvojis, un vēlos, lai cilvēki mierinājumu un spēku rod Bībelē un Svētajos rakstos.Gaidot Ziemassvētkus, man ir bijušas sarunas ar cilvēkiem. Neteikšu, ka daudzas, bet ir. Mūsdienās cilvēki vēlas tikt uzklausīti un saprasti. Viņi vēlas rast mieru un drošību šajā nemierīgajā pasaulē. Es kā mācītājs piedāvāju to, par ko pats esmu pārliecināts – Dieva mīlestības bausli. Pasaulē es neko labāku par to nezinu. Ne tikai kristiešiem, bet arī pārējiem ir jāiemācās runāt un uzklausīt dažādus cilvēkus. Ko cilvēkam vajag? Cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņu ierauga tādu, kādu radījis Dievs. Saņemot dievišķo gaismu, to izstarojam tālāk. Iespējams, to neprotu skaisti ietērpt vārdos, bet to esmu piedzīvojis.
Just, ka sāksies viss no jauna
Santa Sinka, žurnāliste
Avīze, žurnāliste, “Ziemeļlatvija” – tie ir vārdi, ar ko mani asociē vairākums cilvēku ikdienā. Pienāk brīži, kad es saku, esmu cilvēks parastais, vienkārši Santa. Nenoliegšu, to ir grūti atdalīt gan citiem, gan reizēm man pašai, taču šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kad darbā izslēdzu datoru, diktofonu un nolieku fotokameru, es vairāk kā jebkad domāju par sevi, savu dzīvi, vērtībām, vēlmēm, piedzīvoto un pārdzīvoto, veiksmēm un kļūdām, pieņemšanu un piedošanu. Lai arī šogad laukā aiz loga ir lietus un zaļa zāle, Ziemassvētki iekšēji ir gada gaišākie un brīnumu pilnākie svētki, tāpat kā gadumija, kad dziļi sirdī katrs kaut ko ievēlamies un ticam, ka tas piepildīsies. Tas ir tikpat naivi, kā, krītot zvaigznei vai pirmo reizi šķērsojot jaunu tiltu, iedomāties vēlēšanos, kura tāpat nepiepildās. Bet mēs turpinām ticēt, nu vismaz es, jo šis spēks virza uz priekšu.Turp arī dodos – uz priekšu! Šobrīd austiņās klausos labdarības maratona “Dod pieci” šā gada himnu “Nepārlaužams”, skaisti un patiesi vārdi: “…es šodien atkal piecēlos ar domu, ka es to varu. Ir jauna diena, es jūtu spēku sevī. Es esmu gatavs cīņai, nāc man pretī, man ir kāds, dēļ kā to darīt. Pareizi, es jau redzu to prieku, es to paveicu…”Tāds arī man aiz muguras paliks šis gads – skaists un patiess, ļoti piepildīts. Ziedonim taisnība, laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks. Neatkarīgi no sociālā stāvokļa un tautības. Šis ir tāds laiks, kurā patiesi mācos novērtēt sev svarīgos cilvēkus (ne vienmēr tas sanāk labi). Arī tos, kuri nav manā draugu lokā, dažkārt pat pilnīgi svešinieki, bet dzīves ceļā izrādījuši savu laipnību, atvēruši savu sirdi un uzticējušies. Katrs gads noslēdz kādu manas dzīves posmu. Tas ir kā izlasīta grāmata, kuru aizveru ciet un nolieku plauktā, lai sniegtos pēc nākamās. Varu tikai iztēloties, kāda tā varētu būt. Esmu gatava pāršķirt jaunu lapu un noticēt labajam. Ir jātic! Lai jums izdodas piedzīvot brīnumu – gaišu, īstu un patiesu!
