Šomēnes Latvijas bāriņtiesas un pagasttiesas svin10 gadu jubileju. Valkas pagasta pagasttiesas priekšsēdētājs Kārlis Briedis šajā amatā strādā kopš pagasttiesas izveidošanas.
Šomēnes Latvijas bāriņtiesas un pagasttiesas svin10 gadu jubileju. Valkas pagasta pagasttiesas priekšsēdētājs Kārlis Briedis šajā amatā strādā kopš pagasttiesas izveidošanas.
Viņš stāsta, ka pēc likuma par bāriņtiesām un pagasttiesām pieņemšanas uzreiz visos pagastos minētās struktūras neizveidoja, jo bija daudz neskaidrību. “Arī Valkas pagastā pagasttiesu radījām tikai 1997. gadā. Toreiz daļai lēmējvaru šķita, ka pagasttiesu darbības nodrošināšana ir tikai pašvaldību papildu funkcija. Turklāt vēl nebija īsti skaidrs, kas to pastāvēšanu finansēs. Pamazām tomēr viss nokārtojās,” atceras K. Briedis.
Viņš pagājušo piektdien piedalījās bāriņtiesu un pagasttiesu jubilejas konferencē Rīgā. Tajā bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks uzsvēra, ka Latvijā vairs nav daudz tādu darbinieku, kuri pagasttiesas vada no to sākuma. Pēc ministra vārdiem, šis darbs prasa lielu sasprindzinājumu un cilvēks tajā faktiski sadeg. K. Briedis uzskata, ka viņam izturēt palīdzējis pagasta pašvaldības atbalsts.
“Iepriekšējais pagasta priekšsēdētājs parūpējās, lai es varētu pabeigt psiholoģijas kursus, palīdzību pastāvīgi sniedz arī pašreizējā pašvaldības vadība. Tā vienmēr vajadzības gadījumā piešķir transportu, jo bieži ir tā, ka pēkšņi kādā ģimenē radušās problēmas jārisina uzreiz. Ja cilvēki nokļuvuši sarežģījumos, nevar pateikt — aizbraukšu pēc divām dienām pulksten 14.00. Ir jābrauc tūlīt, un pagasta priekšsēdētājs Guntis Bašķis to saprot. Turklāt man ir izveidojusies laba sadarbība ar pagasta padomes sociālā darba un palīdzības organizatorēm Rūtu Reinsoni un Liesmu Lapsu. Rūta ir pagasttiesas sekretāre. Šāds atbalsts palīdz strādāt,” atzīst pagasttiesas priekšsēdētājs.
K. Briedis skaidro, ka galveno grūtumu darbā rada paša cilvēciskā daba. “Ir dabiski, ka cilvēks otram nelaimē vai bēdās jūt līdzi. Mūsu darbā bēdu stāstus vajag uzklausīt bieži, tāpēc jāprot to visu neattiecināt uz sevi personīgi, bet objektīvi jānovērtē situācija un jāpalīdz tā uzlabot,” saka K. Briedis.
Viņš atzīst, ka palīdzības sniegšanai jābūt kompetentai. Lai visu pareizi izdarītu, labi jāpārzina likumdošana. “Apmēram 70 procentus no manas ikdienas aizņem darbs ar papīriem. Visi dokumenti ir juridiski pareizi jānoformē, jo citādi neko neizdosies panākt. Protams, līdztekus papīru kārtošanai jāmēģina strādāt ar pašiem cilvēkiem. Kopīgi ar viņiem jāmeklē varianti cita dzīvesveida uzsākšanai. Arī tas nav viegli, jo kurš gan ir tas gudrais, kas pateiks, kā katram pareizi jādzīvo. Mēs esam pieņēmuši noteiktas dzīves normas, kuras uzskatām par pieņemamām un atzīstamām, bet vai, piemēram, mākslinieks tajās iekļaujas? Viss dažreiz ir sarežģītāk, nekā mums norāda likumi. Ar cilvēkiem, kuri ierodas pie manis, pārrunājam viņu situāciju un kopīgi spriežam, kā viņi paši vērtē savu dzīvi un kāda tā izskatās no malas,” saka K. Briedis.
Pagasttiesas priekšsēdētājs nopūšas un piebilst, ka ir arī citas kategorijas cilvēki, ar kuriem visas sarunas ir bezcerīgas. “Grūti to atzīt, bet daļa cilvēku morāli ir jau degradējušies. Ar tādiem runā kā ar sienu. Tādos gadījumos es maz varu palīdzēt. Šajos desmit gados, kopš strādāju pagasttiesā, esmu novērojis, ka cilvēki laika gaitā ir ļoti mainījušies. 1997. gadā bija sarežģīti ekonomiskie apstākļi — palielinājās bezdarbs, dzīvē bija daudz juku. Tomēr laukos cilvēki vēl centās atrast kaut kādu nodarbošanos, lai ikvienu nopelnīto latu izdotu par bērnu skološanu. Tad vēl iedzīvotājiem bija gan piens, gan krējums, gan kartupeļi. Ar to vien, protams, bērnus nevar izskolot, tādēļ vecāki visur, pat patālu no mājām, meklēja darbu. Tagad ar lauksaimniecisko ražošanu lielākoties nodarbojas lielsaimniecībās. Ir gan parādījušās jaunas darba vietas, bet tajās nav liels atalgojums. Tie, kuri ir vēlējušies strādāt, to arī dara, bet tie cilvēki, kuri visus šos 10 gadus neko nav darījuši, diezin vai kādreiz vēl nopietni pievērsīsies darbam. Tas arī ir cēlonis dažu personu degradācijai,” secina K. Briedis.
Pagasttiesas priekšsēdētājs apliecina, ka viens no grūtākajiem pienākumiem viņa darbā ir lēmuma pieņemšana par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem. “Nezinu, cik tas labi vai slikti, bet es nekad par šādu jautājumu nesteidzos ievadīt lietu. Runājos ar bērnu vecākiem un, ja viņi piekrīt, vēl dodu iespēju kaut kādu darbību veikšanai, lai viņi savu dzīvi uzlabotu un bērni varētu palikt mājās. Es skaidroju — ja šis bērns jums ir mīļš, tad, lūdzu, pacentieties paši, lai viņš tāds jums būtu arī turpmāk,” saka K. Briedis.
Kopumā vērtējot 10 gadu darbu, pagasttiesas priekšsēdētājs atzīst, ka daudz kas mainījies uz labu. “Ievērojami ir uzlabojusies likumdošana. Tā attiecībā uz bāriņtiesu un pagasttiesu darbu kļuvusi detalizētāka un piemērotāka mūsu darba ikdienai. Nākotnē būs tikai bāriņtiesas. Nu jau daudz kas kļuvis skaidrāks, un ticam, ka arī turpmāk darbs vienīgi uzlabosies,” saka K. Briedis.
