Valkas kultūras nama mazajā zālē nupat atvērta mākslas skolas studijas dalībnieku 6. izstāde.
Valkas kultūras nama mazajā zālē nupat atvērta mākslas skolas studijas dalībnieku 6. izstāde. Lai gan eksponētie darbi nav nedz smalki ierāmēti, nedz bez nepilnībām, tomēr studijas vadītāja Maruta Stabulniece uzskata, ka tie ir enerģētiski piepildīti.
“Kas ir māksla? Tā ir mērķtiecīga spēlēšanās ar līniju, krāsu un savu iztēli. Es priecājos, ka studiju apmeklē skolas absolventi. Iespējams, viņi vēlas parotaļāties, bet darba un pārrunu gaisotnē top itin nopietni darbi. Te nu šajā izstādē skatāmas viņu atkailinātās emocijas un prāta spēļu izdomas,” stāsta studijas vadītāja M. Stabulniece.
Viņa ir pateicīga trijām dāmām — Aijai, Intai un Rasmai —, kuras paveica īstu brīnumu — apzināšanos, ka laba darba dēļ var eksperimentēt un apzināties, ka meklējumi attaisno atradumus.
Vispirms jāapgūst amata pamati
Studijas vadītāja priecājas par saviem akadēmiski noskaņotajiem audzēkņiem, kuri izvēlējušies darbietilpīgas un piņķerīgas tehnikas. Izstādē ir darbi, kas tapuši pusgada garumā. Pie tiem piestrādāts visos smalkumos un niansēs. M. Stabulnieci gandarī, ka studijas darbā aktīvi iesaistījusies Kristīne Daine. Viņa ir autodidakte ar apbrīnojamu iztēli un lieliskiem ieceres risinājuma līdzekļiem. Viņa studijai ir īpašs atradums.
“Mēs, keramiķi, sanākam kopā un runājamies. Īstenībā tas ir parasts relaksācijas process. Veidojam itin ikdienišķus un parastus darbus. Iespējams, mums vairāk būtu jādomā par neparastākām lietām, izstādēm un tamlīdzīgi, tomēr keramikā nevar sasniegt augstas virsotnes, ja nezina amata pamatus,” skaidro skolotāja Skaidrīte Bondare. Viņa redz katra studista darba rokrakstu un meklējumu virzienus. Keramiķe ir pārliecināta, ka studisti skolā ierodas jaukās gaisotnes dēļ. Tur ir ļauts nedarīt to, ko šajā brīdī cilvēks nevēlas. Ikdienā, strādājot ar mālu, tiek apgūtas amata pamatprasmes — dažādi izteiksmes veidi, tehniskie paņēmieni un citi amata noslēpumi. “Parasti cilvēks nezina savu iespēju robežas, viņš tās izzina pamazām, un šis process ir interesants gan pašam, gan skolotājam. Tā mēs augam un veidojamies,” stāsta S. Bondare.
Rotaļājas, patrin mēles un strādā
“Mēs patrinam mēles, rotaļājamies un savu laiku atvēlam arī zīmēšanai. Strādājot kopā, cits no cita šķietami ietekmējamies, un tas ir interesanti, jo īpaši kombinējot dažādus materiālus. Dažiem ir savas idejas, bet lielākajai studistu daļai allaž ir jautājums: ko šodien darīsim? Katram jāizvēlas tāds ceļš, lai galaiznākums patiktu pašam. Man ir īpašs prieks par gados cienījamām dāmām, kuras apglezno šalles. Dažkārt viņas man sagādā īpašu prieku, rādot man nezinot mājās apgleznotas šalles. Viņas daudz eksperimentē, un tāpēc rodas tas, ko saucam par mākslu,” priecājas skolotāja Kristīne Ganiņa.
Viens no cītīgākajiem studijas apmeklētājiem ir Ņikita Bogustovs, kurš uz nodarbībām ierodas no kaimiņvalsts Igaunijas. Viņu interesā glezniecība. M. Stabulniece priecājas, ka puisis viņam sniegtās zināšanas smeļas aizgūtnēm. Skolotāja uzskata, ka Ņikita prot analizēt sava darba veiksmes un neveiksmes. “Visi saka, ka es esot talantīgs. Nezinu, varbūt. Jau divus gadus darbojos Valkas mākslas skolas studijā un tur jūtos labi. Man patīk saskarsme ar pedagogiem, jo viņi prot precīzi formulēt uzdevumu, un es to cenšos godprātīgi padarīt,”stāsta Valgas Krievu ģimnāzijas audzēknis Ņikita. Viņš vēl nezina, vai izvēlēsies mākslinieka gaitas, bet, iespējams, tā notiks.
Sprīdi pa sprīdim uz priekšu
“Jo īpaši vēlos izcelt Annas Melpes sniegumu. Par to īpaši brīnījos. Viņai tik ļoti patīk mašīnas un to dizains, ka darbā redzamais ir apbrīnas vērts.
M. Stabulniece uzskata, ka Valkā ir tik daudz dzīvošanas aicinājumu kā nekur citviet, īpaši tiem cilvēkiem, kuriem tuva māksla.
Skolotājai Daigai Soloveiko jo īpaši patīk akadēmiskā stilā strādājošās A. Melpes zīmējumi. “Es apbrīnoju viņas uzcītību gluži tāpat kā Jolantas Kriviņas nākšanu uz stundām. Viņu vēlme apgūt klasisko zīmējumu ir apbrīnas vērta. Reti kuram bērnam šodien ir tāda pacietība. Vecākiem ar šādiem bērniem ir jālepojas,” priecājas D. Soloveiko. A. Melpes darbs šogad Latvijas mākslas skolu konkursā “Telpa” ieguva Atzinību par filozofisku tēmas risinājumu.
Mākslas skolas studijas izstādes nosaukums ir “Viens sprīdis, divi sprīži, sprīdis uz priekšu taču ir uz priekšu”. Nosaukums tapa kādā K. Ganiņas stundā, kurā bērni, smejoties par sprīžiem, formulēja visnotaļ interesantu ideju. Tās autors patiesībā ir Krišs Ozoliņš.
“Šī ir pārsteidzoši laba izstāde, tāpēc aicinu visus valcēniešus to apskatīt un priecāties par labajiem darbiem,” aicina zīda šaļļu apgleznotāja Inta Miķelsone. Viņas kolēģe Rasma šalles apglezno pirmo gadu, taču ir pārliecināta, ka iesāktais jāturpina. Jautāta par jauniešu darbiem, I. Miķelsone atzīst, ka, raugoties uz tiem, pārņem priecīga skaudība par uzdrīkstēšanos un varēšanu.
