Garšaugu speciāliste Anna Šmite, par kuru pagājušās sestdienas “Ziemeļlatvijā” bija plaša publikācija, iesaka pamēģināt pāris recepšu, kuras viņa izmanto arī savā virtuvē Ķekavā.
Garšaugu speciāliste Anna Šmite, par kuru pagājušās sestdienas “Ziemeļlatvijā” bija plaša publikācija, iesaka pamēģināt pāris recepšu, kuras viņa izmanto arī savā virtuvē Ķekavā.
A. Šmite sevi neuzskata par gardēdi, jo viņai garšo vienkārši ēdieni ar tīru garšu. Dārzniece par galveno uzskata, lai jebkurš dārzenis vai garšaugs būtu izaudzēts bez mākslīgā mēslojuma un dažādiem ķīmiskiem preparātiem. Tieši šā iemesla dēļ Annas kundzes garšaugus izmanto Mārtiņš Rītiņš “Vincentā”. A. Šmite ir pārliecināta, ka rūpes par ēdiena tīrību palīdzēs uzturēt labu veselību.
Ķirbja mīkstums kā makaroni
Viena no A. Šmites ieteiktajām receptēm ir “Cepts spageti ķirbis”, kuru šīs publikācijas autors pagatavoja, fotografējot nozīmīgākos procesa brīžus.
Veselu spageti ķirbi ieliek cepeškrāsnī un cep pusgatavu. Līdz sprāgšanai gan nevajadzētu cepināt, jo grūti paredzēt, kurā vietā tas pārsprāgs. Kad ķirbis ir makten pacepies, to pārgriež gareniski un izgrebj sēklotni. No gaļas, sviesta (es izmantoju olīveļļu), tomātiem, paprikas, čili pipariņa, sīpoliem (kas nu kuram garšo) sagatavo pildījumu. To vispirms apcep pannā un iepilda ķirbī izgrebtajās dobītēs, kuras aizņēma sēklotne. Abas pusītes vēlreiz liek cepeškrāsnī un cep, līdz maltīte gatava. Dažas minūtes pirms ēdiens izcepies, pildījumu var pārkaisīt ar sarīvētu sieru. Jāēd tieši no “bļodiņas”, gramstot ar dakšiņu pa ķirbja malām. No tām atdalās ķirbja šķiedra, kas ļoti atgādina spageti. Šķiedru kopā ar pildījumu ēd līdz mizai.
Tagad Latvijā audzē visdažādāko šķirņu ķirbjus. Interesants ir eļļas ķirbis. Tam vidū ir kodols, bet nav sēklotnes. Domāju, ka šāda ēdiena pagatavošanai var izmantot arī tradicionālo Latvijas ķirbi. Jāraugās gan, lai tas nebūtu pārāk dižs, īpaši, ja ēdāju pulciņš nav liels. Vienā ēdienreizē pat nelielu ķirbi būs grūti notiesāt. Visticamāk, ka arī parastais kabacis der pildīšanai un cepšanai.
Baziliks dod spēku izturēt dzīves tempu
A. Šmite ir iecienījusi baziliku. Tā lapiņas nomazgā, izžāvē un samaļ gaļas mašīnā. Zaļajai masai piemaļ ķiploku, pievieno olīveļļu un sapilda mazās burciņās lietošanai ziemā. Tiesa, tās jāglabā ledusskapī. Īpaši garda šī mērce jeb pesto ir ar tomātiem. Vienu tējkaroti masas sajauc ar trijām tējkarotēm skāba krējuma. To dārzniece iemācījās no pavāra Mārtiņa Rītiņa un jūt, ka pensijas vecuma cilvēkam šī mērce dod spēku izturēt milzīgo dzīves tempu.
Eruka — laba piedeva daudziem ēdieniem
Mūsdienās eruku visvairāk audzē Vidusjūras zemēs. Senos laikos tā tika lietota salātos un kā garšaugs. To augstu vērtēja tāpēc, ka šis ir urīndzenošs un apetīti rosinošs augs. Līdz 19. gadsimtam arī Rietumeiropā, īpaši Vācijā, eruku audzēja dārzos. Sevišķi iecienīta tā bija viduslaikos, tomēr 20. gadsimtā šis garšaugs bija nepelnīti piemirsts. Eruka ir ēdama jebkurā augšanas stadijā — sēklas, dīgsti, jaunās lapas, pumpuri un ziedi. Patīkami pikanti garšo 4 – 5 dienas veci dīgsti, kā arī lapu salātiem piejaukti ziedi. Lapu vākšanas laiks ir atkarīgs no tā, cik asa garša katram patīk. Kad parādās ziedkopas, kā arī sausā laikā augam pastiprinās kressalātiem līdzīgā garša. Smalki sagriezts augs noder kā garšviela zupā, gaļas pankūkās un sautējumos. Tam ir izteikta riekstu garša. Jaunos augus var novākt ar visām saknēm, nomazgāt un smalki sagriezt salātos vai jogurtā. Vidusjūras zemēs eruka ir neatņemama salātu sastāvdaļa. “Ja šo zemju ēdienu receptēs redzat garšaugu rucola, tā ir mums zināmā eruka. Franči to vāra kopā ar zirņiem vai gatavo ar tomātiem. Smalki sakapātas lapas var piemaisīt kartupeļu biezenim, makaroniem, dažādiem mīklas pildījumiem un zivīm,” iesaka A. Šmite.
Cēzara salāti uzmeistarojami dārzā
Augstas klases restorānos ēdienkartē atrodami Cēzara salāti. To pagatavošanai nepieciešamas romāņu jeb romiešu salātu lapas. Televīzijas seriālu cienītāji, kuri seko līdz “Hameleonu rotaļām”, atceras, kā Stefānija gatavoja šos Mīlestības jeb Cēzara salātus. Dārzniece iztaujājusi restorāna “Vincents” pavāru, kādas ir šo salātu sastāvdaļas. “Man atbildēja, ka tos gatavo no sausiņiem, pusjēlas olas, salātu lapām un vēl dažām piedevām. Es sasitu plaukstas un iedomājos: ja man mašīnā ir sakaltusi maizīte un esmu paņēmusi līdzi olu, tad dārzā Cēzara salāti jau gatavi,” smej saimniece. Viņa piebilst, ka īstie Cēzara salāti patiešām ir garšīgi. Tos gatavo ar auksti kūpinātu lasi, kūpinātu cūkgaļu vai vistu. Parasti šo salātu piedeva ir Parmesan siers (rīvēts vai šķēlītēs) un mērce.
