Neilgi pirms Lieldienām Jēzus sacīja saviem divpadsmit apustuļiem: Tagad mēs dosimies uz Jeruzalemi.
Neilgi pirms Lieldienām Jēzus sacīja saviem divpadsmit apustuļiem: “Tagad mēs dosimies uz Jeruzalemi. Tur mani nodos augstajiem priesteriem, viņi mani notiesās uz nāvi un nodos romiešiem. Tie mani izsmies un apspļaudīs, kaustīs un nonāvēs. Bet trešajā dienā es augšāmcelšos.” (Marka ev.10,32 – 34.) Kad viņi tuvojās pilsētai, Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem sev pa priekšu teikdams: “Aizejiet uz ciemu. Tur jūs redzēsiet ēzeļmāti, atraisiet to un atvediet pie manis.”
Abi mācekļi aizgāja uz ciemu. Viņi atrada visu, kā Jēzus bija teicis, un atveda ēzeli. Un Jēzus uz ēzeļa iejāja Jeruzalemē. Ļaudis, kas viņus ceļā pavadīja, noklāja savas drēbes uz ielām viņam zem kājām. Citi lauza palmu zarus un lika tos ceļā, un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!”
Tas ir pamats stāstam par Pūpolu jeb, kā to pieņemts saukt dienvidu zemēs, Palmu svētdienu, pēdējo svētdienu pirms Lieldienām. Pēc tās sākas Klusā nedēļa, kas ir kā sagatavošanās lielajam notikumam.
Laikam ejot, mūsu tradīcijas ir saaugušas ar baznīcas tradīcijām, pārveidojušās, iespaidojušās cita no citas. Šodien uz jautājumu, kas ir Pūpolsvētdiena, daudzi, iespējams, atbildēs — pavasara sākums un atmoda dabā.
