1. oktobrī daudzās pasaules valstīs godina sabiedrības vecāko paaudzi un pateicas par mūža devumu nākamo paaudžu audzināšanā un ievadīšanā patstāvīgā dzīvē.
1. oktobrī daudzās pasaules valstīs godina sabiedrības vecāko paaudzi un pateicas par mūža devumu nākamo paaudžu audzināšanā un ievadīšanā patstāvīgā dzīvē.
Kā dzīvo vecie ļaudis mūsu rajonā, par ko viņi priecājas un skumst, par ko sapņo? To “Ziemeļlatvija” taujāja Smiltenes ielās sastaptiem pensionāriem.
Tatjana Ziemele, strādājusi par grāmatvedi Smiltenes sadzīves pakalpojumu kombinātā un par operatori apsardzes daļā: “Grūti ir pensionāram. Naudas nekad nepietiek, jo ļoti daudz izdodu par zālēm. Tad vēl 40 latu ziemā jāmaksā par dzīvokli. Pensija pārsvarā aiziet dzīvoklim un zālēm.
Prieks ir par bērniem, par to, ka viņi iet uz augšu, un par mazbērniem.
Sapnis ir aizbraukt uz Baikālu. Domāju, kad aiziešu pensijā, aizbraukšu, bet saslimu, un nekā. Mazdēls nesen teica: “Vecomamm, brauksim, bet ar lidmašīnu.” Es atbildēju: “Nē, tur man sirds no bailēm var apstāties.”.”
Imants Dzedonis, dzīvo Zvārtavas pagasta “Marsos”: “Man ir viegli, jo mājās vēl šo un to piestrādāju.
Prieks, ka ir veselība. Ja tā ir laba, tad viss ir labi. Bēdu nav. Par ko kreņķēties, arī nav. Brīvā laikā aizeju uz Gauju pamakšķerēt.
Tikai tie, kuri slinko un gaida labumus no gaisa, saka, ka pensijā nav ko darīt.”
Mirdza Pukste (no labās), strādājusi Zemes ierīcības un projektēšanas institūtā: “Protams, naudas nekad nepietiek. Taču es domāju, ka grūtāk klājas ģimenēm, kurām bērni jālaiž skolā un jāapgādā, it sevišķi mātēm ar bērniem. Kādreiz pensionāri varbūt par tādām runām skaišas, taču tā tas ir. Pensionārs tomēr savu naudiņu saņem un var tērēt tik daudz, cik tās ir. Vienīgi vecajiem ļaudīm, kuri dzīvo dzīvokļos, varbūt nepietiek visam.
Prieks ir katru dienu pieceļoties par to vien, ka esi dzīvs, vari iziet dārzā, piedalīties dažādās aktivitātēs. Gribas, lai pašai un ģimenei būtu veselība. Gribētos nopirkt grāmatas, kurām diezko naudas nepietiek, redzēt vairāk teātra izrāžu un koncertu, aizbraukt tālākās ekskursijās.
Sirds sāp par sliktām ziņām. Ļoti nepatīk, ka radio ziņas iesāk ar visu slikto. Vairāk gribētos dzirdēt pozitīvo. Vai man tiešām vajag zināt, ka Indijā kāds autobus iekritis upē vai citā tālā zemē lidmašīna nokritusi? Tas vairo negatīvas emocijas un man nav jāzina.”
Rīdziniece Rita (blakus), Mirdzas bijusī kolēģe un draudzene, izbijusi smilteniete: “Visiem vecajiem ļaudīm ir apmēram vienas un tās pašas rūpes un vēlmes. Galvenais, lai turas veselība, jo tad viss būs labi. Medicīna ir dārga. Ja vajdzīgas zāles, tas ir briesmīgi, jo tad naudiņas vairs nepietiek.”
Elvīrs Namnieks, strādājis par celtnieku, būvējis daudzus daudzdzīvokļu namus Smiltenē: “Tas, kā klājas pensionāram, atkarīgs no veselības un darba spara. Ja neslimo, esi visu laiku bijis pie darba un proti vairākas nozares, tad dzīvot var.
Mājās man ir ļoti daudz darba. Kopš esmu palicis viens, arī visi dārza darbi pašam jāpadara. Kad sieva nomira, uzbūvēju riktīgu siltumnīcu, 40 kvadrātmetru lielu. Tomātus andelei audzēju. Dārzā zemenes iekopu.
Prieks dzīvē ir par to, ka darbs izdodas. Darbu nevar sasteigt, nevar skatīties uz to, ka tikai ātrāk to pabeigt. Kokdarbus daru, galdiņus, krēslus taisu. Gribu, lai būtu izskatīgi un iepatiktos arī citiem.
Bēdu laiki man ir pagājuši. Ja ņemsi visu pie sirds, tad izput prāts un darbība. Tā nevar. Jālaiž viss, cik iespējams, gar ausi.
Gribētos daudz ko, bet nevar tik daudz iepelnīt. Man tagad galvenais ir māja. Lai tam, kam tā paliktu dzīvošanai, nebūtu jāsaka — es to neesmu darījis un šito.”
Ilga Apsīte, audzinājusi skolēnus un bērnudārzniekus: “Grūti ir pensionāram. Šodien aptiekā varēju paņemt tikai pusi no vajadzīgajām zālēm. Sarakstīja ļoti daudz. Kad saņemšu pensiju, tad pirkšu pārējās.
Prieks ir par mazmazmeitiņu. Viņai ir septiņi gadi. Vairāk prieka nav. Skumstu par veselību. Zāļu dēļ jātaupa uz ēšanu. Citādi nevar. Ēšanai iznāk tik, cik paliek pāri, kad samaksāju par komunālajiem pakalpojumiem un zālēm. Paldies Dievam, apģērbam naudu nevajag. Par to nevaru sūdzēties.
Ja būtu daudz naudas, gribētu lielāku dzīvokli. Vairāk neko man nevajag. Tagad dzīvoju vienā mazā istabiņā.”
Gunārs Mežiels, 44 gadus strādājis ceļu darbos: “Man pensija ir 101 lats. Par iztikšanu nesūdzētos, ja vien būtu labi ar veselību. Ar kājām grūti pastaigāt.
Prieks dzīvē ir tāpēc, ka esmu dievticīgs, uzticos Dieviņam. Tas man palīdz izdzīvot un ir lielākais prieks. Eju baznīcā uz dievkalpojumu un jūtu, ka palīdzība ir liela.
Sapnis ir vēl daudzus gadus dzīvot un piedzīvot, kā klāsies cilvēkiem jaunās valdības laikā.”
Smilteniete Ausma, strādājusi par veterinārfeldšeri un sabiedriskajā ēdināšanā, tagad piepelnās ar pašas lasītajām dzērvenēm: “Grūti. Pensija man ir maza — 71 lats, bet zāles dārgas. 16 latu katru mēnesi par tām jāizdod.
Prieks dzīvē ir, cerot, ka jaunatnei klāsies labāk un nākotnē būs labāka dzīve. Ja man tagad būtu nauda un veselība, es ceļotu, brauktu kaut kur uz dienvidiem. Taču nav ne naudas, ne veselības.”
Skaidrīte Krilova, 46 gadus strādājusi finanšu jomā: “Man nav nekāda grūtuma. Visi bērni ir izauguši, ir paši savā dzīvē. Tieku pati ar savu pensiju galā.
Pensija man ir 100 latu. Tas nav daudz, jo jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem. Taču no bērniem neprasu. Viņi ļoti grib man palīdzēt, bet es saku — jums pašiem ir sava dzīve, savas problēmas. Taču bērni tāpat palīdz. Drēbes es nepērku. Tikai dienišķo iztiku.
Kad ir, ar ko iztikt, un pensijas pietiek, tad var priecāties. Un par bērniem es priecājos.
Skumt es neskumstu. Nevar skumt. Tad ir grūtsirdīgi. Vajag vienmēr dzīvot ar prieku. Tad ir daudz vieglāk. Tiklīdz domā sliktas domas, tā ir slikti.”
