Politiķi un vēsturnieki ilgi strīdēsies, vai Kirgizstānā notikušais apvērsums bija revolūcija vai varas sagrābšana ar laupīšanu. Un, ja to sauksim par revolūciju, tad kādu raksturu tai piemērosim.
Politiķi un vēsturnieki ilgi strīdēsies, vai Kirgizstānā notikušais apvērsums bija revolūcija vai varas sagrābšana ar laupīšanu. Un, ja to sauksim par revolūciju, tad kādu raksturu tai piemērosim.
Esam taču savulaik mācījušies, ka vēsture pazīst buržuāziski demokrātiskās revolūcijas, sociālistiskās revolūcijas un kontrrevolucionārus apvērsumus. Ar laiku par revolūcijām sauca pat jebkuru pārvērtību norisi, piemēram, zinātniski tehniskā revolūcija, zaļā revolūcija un tā tālāk. Bet laiki mainās, cilvēku sabiedrība kļūst aizvien sarežģītāka, un tad nu esam nonākuši pie atziņas, ka nekas vairs nenotiek pēc divdesmitā gadsimta teorijām.
Vienu gan gribas secināt: valstis, kas izveidojās pēc PSRS sabrukuma, gājušas divējādus ceļus. Viens ir Baltijas ceļš, kad neatkarības atgūšana jau pati par sevi bija revolūcija. Diemžēl pārējā postpadomju telpā īstās revolūcijas, kas tautām nodrošina demokrātisku attīstības gaitu, seko tikai pēc gandrīz 15 gadiem. Vismaz Ukrainā tas laikam beidzot būs izdevies. Par Gruziju vēl paskatīsimies. Bet citur?
Gaidītā “tulpju” revolūcija
Man viegli priekšstatīt notikumus Kirgizstānā, jo esmu tur bijis un daudz ko redzējis. Tiesa, sešdesmito gadu otrajā pusē, bet kalni un tuksneši nekur nav aizbēguši, savukārt cilvēku mentalitāte mainās ļoti gausi. Valsts galvaspilsēta Biškeka tolaik saucās Frunze, televīzijā redzamas daudzas jaunas celtnes un iekopti parki, ir pat lielveikali.
Kirgizstāna no visām Vidusāzijas republikām savulaik bija ar visarhaiskāko dzīvesveidu, pilsētās faktiski nav arhitektūras pieminekļu. Kad Maskava gribēja akcentēt, cik dāsni šim reģionam krievi nesuši kultūru, tika citēti Ļeņina vārdi, ka “tur valda pusmežonība un visīstākā mežonība”. No ganu jurtām līdz nosacīti mūsdienīgam dzīvokļu iekārtojumam tas paveikts padomju varas gados. Kultūrā un izglītībā veikts ceļš no tautas varoņeposa “Manasa” līdz pasaules mēroga rakstnieka Aitmatova darbiem. Pārsteidz, ka arī mūsdienās kirgīzi savā starpā lieto krievu valodu, jo dzimtajā mēlē daudziem jēdzieniem trūkst apzīmējumu. Akajeva valdība deviņdesmitajos gados gandrīz lūdzās, lai bēgošie krievi nebrauktu projām.
Kirgizstānas teritorija ir trīs reizes lielāka par Latviju, bet pusi aizņem kalni, kur cilvēks dažkārt uzturas tikai vasarā. Iedzīvotāji aptuveni divas Latvijas. Ziemeļu daļā pustuksneši, stepes un Tjanšana kalni ar Isikula ezeru un zemieni. Dienvidu daļā biezi apdzīvota Ferganas priekškalnu daļa ap Ošu un Džalalabadu, savukārt Alaja–Pamira sistēma (Aizalaja grēdā atrodas bijušās PSRS augstākā virsotne Uzvaras smaile) — tas visai plašs reģions, kur ganībām izmanto tikai Alaja ieleju gar Kizilsū upi. No Ošas gar Ķīnas un Afganistānas robežu ved vienīgais augstkalnu autoceļš — Pamira trakts, ko ziemās nevar izmantot.
Ošas apkaime auglīga — ja būs ūdens, tad augs jebkura kultūra. Ziemeļu daļā galvenā kultūra cukurbietes. Nav tiesa, ka Kirgizstāna nabadzīga ar derīgiem izrakteņiem, jo ir lielas akmeņogļu iegulas, ir arī sava nafta un gāze, kuras gan nepietiek eksportam. Lieli hidroenerģijas krājumi, slavena Narinas kaskāde (Sirdarjas augštece). Zirgu un aitu audzēšana.
Akajeva valdīšanas periodā sabruka sociālistiskā samniecība, bet jauna ekonomika kavējās. Vidējā pensija apmēram pieci dolāri. Milzu bezdarbs, bet ģimenes lielas. Tas arī noveda pie revolucionāras situācijas.
Sagaidītā “tulpju” revolūcija
Vispirms — kāpēc tiek piesauktas tulpes? Tāpēc, ka priekškalnēs un kalnu ielejās, arī stepēs pavasaros zied tulpes, daudzas spilgtas krāsas sugas, kas izmantotas mūsdienu kultūršķirņu selekcijā.
Velti Maskavas runasvīri spriež, ka noticis pretlikumīgs apvērsums. Bet vai tad vēlēšanas pirms tam bija likumīgas? Opozīcijas līderi netika pat pielaisti nevienā kandidātu sarakstā, toties prezidenta radinieki un viņa dzimtā klana piederīgie drīkstēja neievērot pat saprāta normas. Pats Akajevs gan izrādījās visnotaļ liberāls, tāpēc nespēja valsti vairs kontrolēt. Citā Āzijas zemē līdzīgā situācijā tauta tiktu vienkārši apšauta.
Ko nozīmē pieņēmums, ka opozīcijai nebija vienota centra un pat jēdzīgas programmas valsts pārvaldei? Tikai to, ka valstī valda cilšu un klanu sistēma, kur katrs ciemats velk uz savas taisnības pusi. Bet laupīšanas pavada ikvienu aziātisku revolūciju, jo tautā dzīvs sirotāju gars (neteiksim, ka Latvijā kolhozu likvidācija būtu bijusi daudz civilizētāka).
Civilizētāk un organizētāk notikumi risinājās Ošas apgabalā — kaut tur līdztekus kirgīziem dzīvo liels skaits uzbeku, kas citkārt rada augsni etniskiem konfliktiem. Klimatiski Fergana un priekškalnes ir gandrīz Paradīze zemes virsū, bet samērā labi attīstītā rūpniecība pēc sabrukuma radīja milzu sociālo spriedzi. Akajevs vairījās lietot spēku daļēji tāpēc, lai Ošas apgabals nepasludinātu neatkarību. Starp citu, Biškeku un Ošu savieno viens vienīgs autoceļš, kas 3200 metru augstumā iet cauri tunelim, tāpēc viegli to nobloķēt.
Vai revolucionārie notikumi nesīs patiesas izmaiņas, to rādīs nākotne. Pagaidām nekas nav skaidrs. Vispirms jānogaida, kamēr daudzie līderi sadala varas pīrāgu. Un sapratīsim, ka Maskava visiem spēkiem pūlēsies Kirgizstānu piesaistīt saviem impērisma kaujas ratiem. Bet arī tas labi, ja tauta sāk apzināties savu spēku.
Revolūcijas gaida turpinājumu
Faktiski visa Vidusāzija vēl tikai gatavojas ceļam uz demokrātiju. Ja Rietumi piecieš diktatoriskos režīmus, tad tikai tāpēc, lai nepieļautu islāma fundamentālisma nostiprināšanos šajā reģionā.
Aizkaukāzā ne visai mierīga gaisotne Azerbaidžānā. Tauta sapīkusi arī Armēnijā, bet šai valstij vienīgi Krievija spēj nodrošināt stabilitāti Kalnu Karabahas jautājumā. Un vesela virkne maztautu, kas ietilpst Krievijas sastavā un kuras labprāt iztiktu bez Maskavas virskundzības.
Pilnīgi neprognozējama ir situācija Baltkrievijā, kur tāpat opozīcija nav vienota valsts nākotnes redzējumā. Moldovas iekšējā krīze varēs atrisināties tikai reizē ar Piedņestras jautājumu, bet Maskava šo nelielo zemes strēmelīti nopietni gatavojas saglabāt kā savu militāru bāzi, lai neļautu tautām dzīvot mierā un saskaņā.
Un murdoņa notiek viscaur pašā Krievzemē. Ir politiķi, kuri sapņo par Urālu republiku, par Sahas (Jakutijas) pilnīgu suverenitāti, par Tālo Austrumu atdalīšanos. Nupat arī Veļikij Novgoroda atcerējusies, ka 15. gadsimtā to ar drausmu cietsirdību iekaroja Maskavas cari, tāpēc vismaz interneta domu apmaiņas līmenī jau tiek pārspriests par Ziemeļu republikas dibināšanu. Kaļiņingradā ir spēki, kas atceras, ka Rītprūsija savulaik saucās par Lithuania Minor, tāpēc Maskavas politiķi met zilus zibeņus, kolīdz padzird runas par ceturto Baltijas valsti. Varam tikai secināt, ka PSRS sabrukums, kas sākās 1991. gadā, nebūt nav beidzies.
