Milzīga, apaļa vaska svece, kas uzradusies “Rauzas dzirnavās”? Nē, tomēr glītā rakstā izgrebts siera ritulis, kam klāt ķērusies karvinga lietpratēja.
Karvings (no angļu valodas curving – grebums, griezums) Latvijā vairāk ir zināms kā augļu un dārzeņu dekoratīvās griešanas māksla, ko pielieto restorānos, kafejnīcās, svētku galda noformējumam un tamlīdzīgi. Biedrība “Siera klubs” vēlējās “Ziemeļlatvijas” lasītājiem parādīt, kā ar karvinga palīdzību par teju mākslas darbu var pārvērst sieru un uzaicināja ciemos uz Sanitas Ozoliņas-Šmites zemnieku saimniecību “Rauzas dzirnavas” Palsmanes pagastā.
Vajag veiklību un pacietību
Tur aizvadītajā nedēļā tika filmēts raidījums “100 recepšu Latvijas simtgadei”, un pie viena ieskatu karvinga mākslā sniedza rīdziniece, Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma skolotāja Irina Duvanova.
Biedrība “Siera klubs” katru gadu sierus izceļ saulītē ar kaut ko interesantu. Piemēram, jau tapušas krāšņas gleznu retroskopijas no siera un siera uzkodām, kā arī īstas gleznas, kurās jaunieši, profesionālo mācību iestāžu audzēkņi, attēlojuši Jāņu siera ceļu no govs līdz sieram.
Šis gads sieram ir karvinga zīmē, smaida biedrības “Siera klubs” valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova. Viss sācies ar to, ka viņa Beļģijas pilsētā Ostendē nejauši iepazinās ar Vitu Bruzgieni no Lietuvas – pasaules karvinga čempionāta sudraba medaļas ieguvēju un uzaicināja šā gada sākumā Latvijā vadīt semināru karvingā jeb dekoratīvajā siera griešanas mākslā. Seminārā piedalījās daudz profesionālās izglītības iestāžu pedagogu, arī Irina Duvanova, kura nu jau karvinga mākslu, strādājot ar sieru, apguvusi atzīstamā līmenī.
“Tur vajag ne tikai speciālus instrumentus, bet arī roku veiklību un pacietību. Bez tā nekas nevar iznākt. Irinai šis darbs iet no rokas. Žēl vienīgi, ka tā ir īslaicīgi paliekoša māksla,” teic V. Davidanova un piebilst, ka šai mākslai ir sena vēsture apmēram divu tūkstošu gadu garumā un ar saknēm Dienvidrietumāzijā.
Rīgas tūrisma un radošās industrijas audzēkņiem I. Duvanova māca ēdienu un konditorejas izstrādājumu gatavošanu. Pieredze dārzeņu griešanā ēdienu noformējumam viņai jau bijusi, tāpēc arī piekritusi Vandas Davidanovas aicinājumam pamēģināt skaisti izgrebt sieru.
“Jau pirmajā reizē sanāca. Vanda uzslavēja, cik labi izdevies!” smaida Irina. Tiesa, darbs ir sarežģīts un prasa laiku. 18 kilogramu smago puscietā siera “Sole Grosso” rituli viņa esot grebusi gandrīz nedēļu, strādājot septiņas stundas dienā.
Rakstu Irina izdomā pati. Arī to, kā šo rakstu izgrebt, daudz mācījusies pati. “Kursi ir, bet diezgan dārgi un aizņem laiku,” viņa skaidro.
“Parādiet vēl kādu produktu, kas Latvijā tik ļoti tiek godā celts,” par sieru teic Vanda Davidanova.
Biedrība “Siera klubs” apkopojusi statistiku, kas parāda, – 2017. gadā vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs apēdis 19,4 kilogramus siera (par 10 procentiem vairāk nekā 2016. gadā, salīdzinot pirmo pusgadu). Latvijā saražoto sieru ēd arī ārzemēs. Tā ir eksporta prece uz 24 valstīm.
Durvis atver vecās dzirnavas
Palsmanes pagasta “Rauzas dzirnavās” tika filmēts arī kāds cits piena produkts – biezpiens. “Rauzas dzirnavu” īpašnieces Sanitas Ozoliņas-Šmites mamma, Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma direktore Silva Ozoliņa rādīja Latvijas Reģionu Televīzijas “Re:TV” komandai, kādus latviešu virtuves ēdienus var pagatavot no biezpiena (raidījumu “100 recepšu Latvijas simtgadei” varēs redzēt šajā kanālā 23. augustā pulksten 21).
Arī pašas Rauzas dzirnavas (uzceltas 1877. gadā) ir līdz mūsdienām saglabājusies liecība Latvijas vēsturei. Sanita Ozoliņa-Šmite “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka Rauzas dzirnavas 1936. gadā nopirka viņas vectēvs. Kad sākās Otrais pasaules karš, glābjot dzirnavas no izpostīšanas, daļu iekārtu dzirnavnieks paslēpa. Pēc kara padomju vara Rauzas dzirnavas nacionalizēja, Sanitas vectēvs tajās sāka strādāt par dzirnavnieku, un, iespējams, tāpēc iekārtas ir labi saglabājušās un darba kārtībā arī mūsdienās.
Sanita ar savu ģimeni (Lietuvas Republikas armijas virsnieku Tomasu Šmitu un bērniem – dēlu Jonasu un meitu Margaritu, modeli, kurai ir līgums ar ārzemju aģentūrām) Rauzas dzirnavās saimnieko no 2013. gada. “Īpašumu lēnām stutējam uz kājām. Jau laikus krājām līdzekļus atjaunošanai. Sākām ar jumtu, lai dzirnavu ēka neaiziet postā. Atjaunojām arī veco klētiņu. Vēlāk skatīsimies, varbūt pievērsties arī lauku tūrismam,” piebilst S. Ozoliņa-Šmite.
Šobrīd zemnieku saimniecības “Rauzas dzirnavas” galvenais darbības virziens ir elektroenerģijas ražošana savā hidroelektrostacijā.
Zemnieku saimniecība ar tādu pašu nosaukumu aizņem 23,5 hektārus. Pie dzirnavām 7,5 hektāros izpleties Rauzas dīķis, ko apsaimnieko Sanita ar ģimeni. Pareizāk gan šo ūdenstilpi būtu saukt par ezeru, jo dīķi tā nekādi neatgādina.
Kaut arī Sanita atzīst, ka ūdens mājai piesien vēl vairāk nekā govs, jo regulāri ir jāseko līdzi ūdens līmenim dīķī un nepieciešamības gadījumā jāatver slūžu aizbīdņi, lai ūdens neiziet no krastiem, ūdens stihija viņai ir tuva. Sanita Ozoliņa-Šmite ir daudzkārtēja Latvijas un Baltijas čempione airēšanā, divreiz ieguvusi 3. vietu pasaules junioru čempionātā, startējusi 1996. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Atlantā akadēmiskajā airēšanā Latvijas izlases sastāvā.
