Ziemas vidū, kad lauksaimnieki vairāk vai mazāk sāk domāt par darbiem nākamās ražas iegūšanā, kārtējo reizi tiek apspriestas arī iespējas apdrošināt sējumus.
Strīdi par to, cik agrokultūru audzētājiem ir lietderīgi vai neizdevīgi apdrošināt sējumu platības, ilgst jau gadiem. Kaut Zemkopības ministrijas ierēdņi ir aicinājuši saimniekus laukus apdrošināt, lai ikreiz pēc dabas kaprīzēs radušajiem postījumiem nav jāvēršas pēc palīdzības pie valdības, tomēr zemnieki joprojām pret sējumu apdrošināšanu ir ļoti atturīgi.Savu taisnību sarežģīti pierādītValkas pagasta SIA “Valdro Agro” direktore Māra Bondare-Petersena uzskata, ka līdzšinējā apdrošināšanas sistēma graudaudzētājiem ir neizdevīga, tādēļ arī uzņēmums savus sējumus nav apdrošinājis. “Maksājamā prēmija ir diezgan liela, bet atlīdzība zaudējumu gadījumā ir ievērojami mazāka. Slēdzot līgumu, apdrošinātāji apņemas segt tikai noteiktus procentus no zaudējumiem, turklāt lielu laiku prasa pierādīšana, ka gaidāmā raža nav aizgājusi postā pašu nepareizas rīcības dēļ, bet vainīgi tiešām nelabvēlīgi laikapstākļi vai dabas stihija,” skaidro M. Bondare-Petersena.Savus graudaugu sējumus nav apdrošinājis arī Trikātas pagasta zemnieks Rihards Circenis. “Galvenais, kas attur lauksaimniekus apdrošināt sējumus, ir tas, ka atlīdzība par postījumiem nav adekvāta veiktajām iemaksām. Ja mainīsies apdrošinātāju noteikumi, tad, iespējams, lauksaimnieku pretimnākšana būs lielāka, jo ideja kā tāda nav slikta. Skaidrs, ka visas apdrošināšanas firmas pašas vēlas pelnīt, bet, lai sistēma darbotos, noteikumiem jābūt izdevīgiem abām līgumslēdzēju pusēm,” saka R. Circenis.Fondam nebija piekritējuLauksaimnieku atturība nemazinājās arī pēc Lauksaimniecības riska fonda izveides pie Zemkopības ministrijas. Lauku konsultāciju un izglītības centra Valkas nodaļas biroja lauku attīstības speciāliste Valda Empele stāsta, ka fondam īstas atdeves nebija, jo maz lauksaimnieku tajā iesaistījās. No Ziemeļvidzemes fondā savas iemaksas izdarīja tikai divi lauksaimnieki. Ja nav cilvēku, tad nav arī naudas, ko izmaksāt negaidītu postījumu gadījumā. Tādēļ fonds sevi neattaisnoja. “Tādēļ tagad tiek domāts par atgriešanos pie apdrošināšanas firmām, un varbūt pat tā ir labāk, jo tām apgrozāmais kapitāls ir lielāks. Jāpiekrīt, ka nav īsti labi, ja zemnieki atjēdzas tikai pēc postījumiem, un tad steidzas pie valdības, lai glābj ar kompensācijām. Tajā pašā laikā liela daļa kavējas apdrošināt sējumus, jo baidās, ka pārbaudēs tik un tā atradīs kādu punktu, lai pateiktu, ka pats labības audzētājs vainīgs. Domāju, ka jābūt skaidri noformētiem nosacījumiem, pie kādiem apstākļiem lauksaimnieki var saņemt atlīdzību par zaudējumiem. Skaidri jāpasaka, kādos gadījumos – vai tās būtu salnas, krusa, vai kailsals – šo atlīdzību izmaksā. Pirms dažiem gadiem apdrošināšanas firma “Balta” tādus bija izstrādājusi un, kad Trikātas SIA “Vāle 1” izsala iesētie graudi, saimniecībai zaudējumi tika segti,” saka V. Empele.Par to arī tagad iestājas valstī lielākās graudaudzēšanas saimniecības. Kā laikrakstā “Dienas Bizness” informē kooperatīvās sabiedrības “Latraps” izpilddirektors Edgars Ruža, ir uzrunāta apdrošināšanas sabiedrība “BTA”, kā arī notiek sarunas ar Vācijas apdrošināšanas kompāniju “Vereinigte Hagel” par abpusēji izdevīga sējumu apdrošināšanas modeļa izveidi. Jācer, ka sarunas būs auglīgas un nākotnē sējumu apdrošināšana zemniekiem vairs nešķitīs neizdevīga, bet to uztvers kā labu nodrošināšanās veidu pret negaidītām likstām.
