Jērcēnu pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Auniņš Valkas rajonā ir vienīgais lauku pašvaldības vadītājs, kurš komponē dziesmas un ar tām uzstājas koncertos. Pilsētu lēmējvaru līderu vidū tāds vēl ir Valkas mērs Vents Armands Krauklis.
Jērcēnu pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Auniņš Valkas rajonā ir vienīgais lauku pašvaldības vadītājs, kurš komponē dziesmas un ar tām uzstājas koncertos. Pilsētu lēmējvaru līderu vidū tāds vēl ir Valkas mērs Vents Armands Krauklis.
A. Auniņš aktīvi darbojas Jērcēnu tautas nama muzikālajā dzejas teātrī. Viņš uzskata, ka tieši mūzika viņā radījusi interesi par dzeju. Lasot to, Aivars atzīmē sev tuvākus un mīļākus dzejoļus, lai vēlāk vārsmām sacerētu mūziku. Nesen viņš ar savām dziesmām Lubānā uzstājās dziedošo pašvaldību vadītāju saietā.
“Ja visu laiku cilvēks dara vienīgi ikdienas darbu un ne par ko citu neinteresējas, ne ar ko neaizraujas, tad viņš pats sevi apkrāpj, neatvēlot mūžam patīkamo, uz ko viņam ir tiesības,” uzskata A. Auniņš.
Tēva vijole pievērsa mūzikai
A. Auniņš domā, ka tieksme muzicēt viņā radusies jau bērnībā. “Tētis spēlēja vijoli. Toreiz laukos tā darīja daudzi cilvēki. Pa dienu strādāja lauku darbos, bet brīvākos vakaros paņēma kādu instrumentu, uzspēlēja to, padziedāja. Manam tēvam tāds instruments bija vijole. Viņš bija rentnieks. Īpašās skolās tēvs vijoles spēli nebija mācījies. Tā bija viņa aizraušanās. Viņa repertuārā dziesmu klāsts bija liels. Atceros, ka tētis lepojās — viņš varējis spēlēt no vakara līdz rītam. Tagad daudzas no viņa atskaņotajām dziesmām dzirdu pa radio. Šad tad viņš arī man iedeva vijoli un pamācīja, kā to spēlē. Šķiet, visas zēnībā dzirdētās un dziedātās dziesmas arī radīja interesi par mūziku, kas manī joprojām ir dzīva. Vijoli gan vēlāk izkonkurēja ģitāra, jo manā jaunībā modē nokļuva tieši šis stīgu intruments, un arī mani tas valdzināja,” stāsta A. Auniņš.
Spēlē ar nākamajām slavenībām
Mācoties Valmieras Viestura vidusskolā, A. Auniņš jau gluži nopietni pievērsās ģitāras spēlei. To veicināja iepazīšanās ar puišiem, kuriem bija līdzīgas intereses. “Ja prata kaut ko spēlēt un varēja muzicēt arī grupiņā, tas skolā jau bija liels pluss. Es nevaru pateikt, kādā mācību iestādē mūziku apguvu, jo tādas vienkārši nebija, toties varu nosaukt cilvēkus, pie kuriem esmu mācījies ģitāras spēli. Vidusskolā tāds bija Aigars Krēsla, kurš tagad ir ievērojams grupas “Jumprava” muzikants, otrs bija Ilvars Zālītis. Daudz ko aizguvu arī no Armanda Trambicka, kurš tagad darbojas grupā “Kantoris 04″. Toreiz ar šiem zēniem spēlēju vidusskolas ansamblī. Skolas sarīkojumos bijām deju mūzikas izpildītāji, braukājām arī apkārt pa ballītēm. Meklēju, kur vien varēju dabūt, ģitāras spēles pašmācības grāmatas un patstāvīgi pilnīgoju savu muzicēšanas prasmi. Tāpat visās malās interesējāmies par populāru dziesmu nošu grāmatām. Reiz mums atnesa nošu burtnīcu, kurā bija notis apmēram 100 bītlu dziesmām. Tā jau mums šķita vesela bagātība. Spilgti atceros pirmo uzstāšanos zaļumballē ārpus skolas. Tas bija Matīšos. Sadūšojāmies un nolēmām uzstāties kā balles muzikanti. Mūs uzņēma ļoti atsaucīgi. Bija pavasaris, viss šķita tik jauki. Tas bija brīnišķīgs laiks,” atceras A. Auniņš.
Akadēmijā iegūst mūziķa pieredzi
Pēc vidusskolas A. Auniņš devās studēt uz Lauksaimniecības akadēmiju. “Tur viss turpinājās. Kad iestājāmies augstskolā, mūs, jauniņos, uzaicināja uz studentu klubu un vaicāja, ko mēs katrs protam mākslinieciskajā pašdarbībā — dejot, spēlēt vai dziedāt. Teicu, ka esmu visu ko darījis — dejojis skolas deju kolektīvā, dziedājis ansamblī un arī muzicējis. Mani uzņēma deju kolektīva “Kalve” muzikālā pavadījuma grupā, jo toreiz Latvijā diezgan pazīstamais kolektīvs dejoja tikai tā saucamās dzīvās mūzikas pavadījumā. Darbošanās šajā grupā bija mana mūzikas augstskola. Pavadījums bija jāizpilda bez skatīšanās notīs, turklāt moderno deju mūzika bija diezgan sarežģīta. Ansambļa vadītājs Agris Celms bija no Valkas rajona. Jāatzīst, ka no viņa savā mūzikas dzīvē esmu visvairāk ieguvis un mācījies. Mūzikas instrumenti bija ļoti kvalitatīvi, jo tolaik Lauksaimniecības akadēmija materiāli bija labi nodrošināta. Braucām uz dažādām vietām koncertēt, bet pēc dejotāju uzstāšanās mūsu muzikantu grupa spēlēja ballēs. Tas laiks manā muzikanta dzīvē bija labs rūdījums,” atzīst Jērcēnu pagasta priekšsēdētājs.
Kolhozā aizraujas ar džezu
Pēc augstskolas Aivars nokļuva kolhozā pie Mazsalacas. “Tur sākumā muzicēšanas jomā nekā nebija. Pamazām sameklēju domubiedrus, iegādājāmies instrumentus un sākām spēlēt. Visu darījām rūpīgi, bez haltūras. Klavieru pavadījumu mums brauca izpildīt profesionāla klavierspēlētāja no konservatorijas — Līga Barkāne. Mans galvenais instruments toreiz bija basģitāra. To laiku atceroties, man vislabākās atmiņas palikušas par mūsu debiju džezā. Kopsaimniecībā to sāku spēlēt pirmo reizi. Veidojām koncertprogrammas, kurās atskaņojām tolaik tradicionālo džeza mūziku. Valmieras rajonā mēs tāda grupa bijām pirmā, jo džezu izpildīt ansambļu tarifikācijas komisijas negribēja atļaut. Aizraušanās ar džezu man bija otra pieredzes skola mūzikā. 1987. gadā atnācu uz Jērcēniem un nu jau te esmu 18 gadu,” stāsta A. Auniņš.
Arī Jērcēnos viņš ar interesi par mūziku nebija viens. “Toreiz te dzīvoja Aldis Šteimanis, kurš arī spēlēja un sacerēja dziesmas. Tagad viņš ir aizbraucis no Jērcēniem. Šad tad kādā radioraidījumā dzirdu viņa dziesmas. Šo to kopā saspēlējām. Nu jau gan man tas laiks, kad gribas braukt un spēlēt kāzās vai ballēs, ir beidzies. Jērcēnos ir ļoti labs dramatiskais kolektīvs. Es tajā darbojos. Tagad mēs, seši cilvēki no šā kolektīva, esam izveidojuši muzikālu dzejas teātri, un man tajā patīk. Iestudējam dzejas montāžas, es šīm izrādēm saceru mūziku,” ar pašreizējo darbību mākslinieciskajā pašdarbībā iepazīstina pagasta priekšsēdētājs.
Dziesmu sacerēšana nav pašmērķis
A. Auniņš uzskata, ka mūzikas sacerēšana viņam nav pašmērķis. “Nekādu slavu ar to negribu sasniegt. Ir brīži, kad, dzeju lasot, kāds dzejolis iepatīkas, nu tad tam piedomāju melodiju. Man tas vienkārši patīk. Pats savām dziesmām vārdus neesmu centies sacerēt, tikai mūziku. Ja vēlos uzrakstīt kādu dziesmu, visbiežāk pāršķirstu Ziedoņa Purva, Jāņa Sirmbārža un Imanta Ziedoņa dzejoļus. Kā dzejnieks man ļoti patīk Ziedonis. Viņa darbus var lasīt un lasīt. Esmu iepazinies ar dažiem dzejniekiem Madonas rajonā. Mēs ik gadu tur braucam uz Aleksandra Čaka dienām. Tajās satiekamies ar Madonas novada dzejniekiem, viņi mums uzdāvina savus krājumus. Dažiem dzejoļiem esmu uzrakstījis mūziku. Šogad ieguvu Oļģerta Skujas dzejoļu grāmatiņu. Vienam autora dzejolim uzrakstīju mūziku un šo dziesmu nodziedāju dziedošo pašvaldības vadītāju saietā. Biju priecīgi pārsteigts, uzzinot, ka uz koncertu ir atnācis arī pats dzejnieks. Kad satikāmies, prieks bija abpusējs,” apliecina A. Auniņš.
Muzikantam nepatīk salkanas, ar lētiem jociņiem pilnas dziesmas. “Tādas līdz apnikumam var dzirdēt pa radio, un tās man baudu nesagādā. Man ļoti patīk Valda Atāla un Haralda Sīmaņa dziesmas, kurās ir sava filozofija. Arī H. Sīmanis ir pastāvīgs Čaka dienu viesis. Kad tajās satiekamies, kopā kaut ko paspēlējam,” stāsta A. Auniņš.
Viņš atklāj noslēpumu, ka pašlaik pagasta dzejas teātris iestudēšanai izvēlējies Mārtiņa Freimaņa dzejoļus. “Varbūt par to vēl pāragri stāstīt, bet mēs gribam izdarīt kaut ko pretēju. M. Freimanis ir izdevis dzejoļu krājumu, kurā ir viņa dziesmas un dzejoļi. Mēs viņa dziesmas esam iecerējuši deklamēt kā dzejoļus, bet tās vārsmas, kurām viņš nav sacerējis mūziku, pārvērst dziesmās. Tagad to vārdiem domāju mūziku. Tad redzēs, kas tur iznāks,” saka A. Auniņš.
Spēlmanis un dziesmu komponists priekšroku dod parastajiem, nevis elektriskajiem mūzikas instrumentiem. “Protams, kā piemiņu mājās glabāju arī basģitāru, kuru bieži esmu spēlējis, bet jau tai laikā, kad biju basģitārists, man labāk patika spēlēt kontrabasu. Arī parastā akustiskā ģitāra man ir mīļāka. Akustisko instrumentu mūzika man šķiet siltāka un sirsnīgāka,” apgalvo Aivars.
Dziesma iedarbīgāka par priekšnieka runu
A. Auniņš uzskata, ka aizraušanās ar kādu nodarbi cilvēkam piešķir it kā otru dzīvi, kurā viņš rod spēku pamatdarbam ikdienā. “Es neesmu profesionāls mūziķis, kurš mūzikai velta visu dzīvi, bet arī man ir iespēja izbaudīt tās pašas emocijas, ko piedzīvo lielie komponisti. Turklāt pašdarbībā it kā no otras puses iepazīstu vairākus pagasta cilvēkus, kas man varbūt neizdotos kā pašvaldības vadītājam. Eju arī medībās, lai dzīve kļūtu bagātāka izjūtām. Kādreiz nodarbojos ar sportu. Kādam vaļaspriekam vai nodarbei līdztekus ikdienas pienākumiem ir jābūt, jo tas paplašina cilvēka garīgo apvārsni, vairo viņa zināšanas un pieredzi. Man dziesma palīdz strādāt. Kādreiz ir tā, ka ar dziesmu cilvēkiem var kaut ko vairāk pateikt, nekā viņus svinīgi uzrunājot no tribīnes,” apliecina A. Auniņš.
Dzejas teātrī dzied arī Aivara sieva Anita. Viņu ģimenē aug četras meitas. “Meitas ir mūsu iestudējumu un manu dziesmu pirmās vērtētājas un kritiķes. Ja viņām patīk, tad arī mēs uzskatām, ka iestudējums izdevies,” saka A. Auniņš.
Viņu priecē, ka pēdējo gadu sociālekonomiskie sarežģījumi lauku cilvēkos nav nomākuši vēlmi sevi garīgi pilnīgot. “Vismaz man tā šķiet. Cilvēkos latviskais kultūras gars nav miris. Piemēram, Jērcēnos tas ir dzīvs un aug lielāks. Mūsu folkloras kopā “Mežābele” tagad darbojas jau vairāk nekā 20 cilvēku, sākot no bērniem līdz sirmgalvjiem. Tā ir cerīga tendence,” apgalvo A. Auniņš.
