Lai gan tikko atklātās, gandrīz piecus kilometrus garās tranzītielas būvētāji saņem šādu tādu pelnītu kritiku, godavārds, man ir prieks, ka beidzot Valka sāk izskatīties pēc mūsdienīgas nelielas Eiropas Savienības pilsētas, nevis Dieva aizmirstas Latvijas nomales. Tagad ir patīkami doties uz brīvdabas estrādi. Pirms tam jau arī nebija nekādas vainas, tikai dabas mierīgo un kluso ainavu bojāja gandrīz kā mežģīne caurais ceļš un tilts pār Pedeli. Ejot pa jauno gājēju ietvi, vairs nav uzmanīgi jāskatās zem kājām, jo nav jābaidās nejauši paklupt vai aizķerties. Domāju, arī riteņbraucējiem ir prieks, ka viņi nav aizmirsti. Pieļauju, ka vasarā pieaugs to cilvēku vai ģimeņu skaits, kuri atpūsties uz Zāģezeru dosies ar velosipēdiem, jo riteņbraucējiem paredzētais ceļš ir gluds kā spogulis. Braucot, varēs vērot ne tikai ainavu, bet arī parūpēties par savu slaido līniju. Cerams, ka ar jauno ceļu otro elpu atgūs tā saucamais Lauktehnikas rajons. Padomju gados tur darbojās vairāki svarīgi pilsētas un toreizējā Valkas rajona lieli uzņēmumi. Tagad rajona teritorijā ir vien pāris ražotņu. To darbinieki turpmāk uz savu darbavietu varēs nokļūt kā civilizētas valsts iedzīvotāji – pa jaunu un modernu apgaismotu ceļu, nevis “pa galvu, pa kaklu”. Arī Meža kapu apmeklētāji pie savu tuvinieku atdusas vietām varēs nokļūt, savu auto atstājot svaigi izbūvētā apgaismotā stāvlaukumā. Gribas ticēt, ka līdz ar būvdarbu pabeigšanu pilsētā attīstība neapstāsies un mēs varēsim arī citus gadus priecāties par jauniem objektiem.
