No 13. līdz 15. maijam Ventā norisinājās Latvijas čempionāta pirmā posma sacensības pludiņmakšķerēšanā. Ja kāds domā, ka es tagad saukšu rezultātus, uzvārdus un vietas, tad kam gan tas būtu interesanti? Šo visu var redzēt www.fishing.lv mājaslapā. Ir daudz interesantākas lietas ko pastāstīt, un varbūt kādam šis tas būs jaunums. Pārsteiguma momentiIerodoties sacensību vietā, kas kā pirmais posms šāda līmeņa mačiem Ventā norisinās ne pirmo gadu no vietas, pārsteigums bija zemais ūdens līmenis. Daudzi tam bija gatavi, jo jau nedēļu iepriekš šeit taustījās un meklējās, bet citiem tas nāca kā neliels šoks, jo citus gadus līmenis bija krietni augstāks. Par piemēru, tā kā praktiski visi makšķerē tikai un vienīgi ar garajiem štekera makšķerkātiem, tad vienam otram savā ielozētajā zonā pie atļautā štekera garuma 13 metri dziļums nepārsniedza vienu metru… Ko šādā dziļumā darīt? Droši vien daudzi copmaņi ikdienas situācijā atmestu ar roku un brauktu laimi meklēt kur citur, jo vai tad Ventā pietrūkst vietas? Savukārt sacensību dalībniekiem diemžēl nolikums ir augstākā vara un šādos brīžos jāsāk štukot, kas un kā, jo citu variantu naffff.Piektdiena kā treniņdiena rosina pārdomasSākumā nezinātājiem pateikšu, ka arī treniņu dienā zonas tiek izlozētas, tikai ar to starpību, ka netiek ielozētas atsevišķas vietas. Katra komanda izvietojas savā piecu sektoru zonā (jo komandā ir pieci dalībnieki) un var makšķerēt kaut visu dienu. Ierobežojumu nav. Stratēģija katrai komandai ir ļoti dažāda, jo daudz kas pa vienu dienu ir jāuzzina un tad vēl, iespējams, vakarā jāizdara pēdējie steidzamie „mājas” (telšu) darbi. Tas, protams, saistībā ar makšķerrīku sasiešanu, bet katram dzīve teltī saistās pēc personīgiem uzskatiem un piedzīvojumiem.Momenti kas saistās ar sporta makšķerēšanu un ikdienas copi ir būtībā cieši saistīti. Tie, kas iziet sporta makšķernieka skolu, ikdienas copē strādā ar smalkākiem rīkiem un arī domā par makšķerēšanu krietni savādāk. Nebūt netaisos kādam te tagad „iegriezt”, bet arī lomi sportistiem parasti ir krietni lielāki un biežāk. Tas tāpēc, ka tevi piespiež ļoti intensīvi sacensību laikā domāt, jo tavi ielozētie 10 metri ir vienīgais palīgs tādā ziņā, ka neviens pie tevis sektorā ienākt nedrīkst un arī savu pludiņu iepludināt ir aizliegts. Tu šeit esi karalis un praktiski dari, ko gribi. Šeit tad arī sākas sporta makšķernieka domāšanas garais gājiens, jo par pašu sacensību brīdi tu sāc domāt vismaz mēnesi iepriekš. Vāc informāciju, cilā vecos pierakstus, analizē iespējas, kādas varētu būt dažādos sektoros, jo tie nav vienādi. Meklē labākos iebarošanas variantus, ēsmas, atraktorus, auklas, āķīšus. Intensīvi vāc informāciju par jaunākajām tehnoloģijām makšķerēšanas jomā. Skaties dažādus video… Un tā es te varētu turpināt ilgi un dikti. Visa šī informācijas gūzma tiek apstrādāta un izdarīti secinājumi. Cik tā ir pareiza, lūk, tas jau ir cits jautājums. Treniņu dienā atklājās, ka daudzās vietās ziemas palu ledi ir izmainījuši gultni. Uzradušies jauni sēkļi, parādījušās bedres, bet, kas bija pats nepatīkamākais, vietām uz sēkļiem sākusi augt zemūdens zāle, kas nav garāka par 20 centimetriem, bet ir ļoti bieza. Tas nozīmē, ka ēsmu uz āķa nolikt uz grunts praktiski nav iespējams, un turklāt noteikumi paredz, ka svins nekādā gadījumā nedrīkst pieskarties gruntij, tādējādi veidojot gruntsmakšķeres stilu. Ja šādā vietā trāpi izlozes veidā, tad „ziepes” lielas, taču pirmkārt tas vēl ir jāizsecina. Cik bieži ikdienas copē nav tā bijis, ka it kā blakus vairāki makšķernieki copē vienā un tajā pašā attālumā, ar vienādiem pludiņiem, ēsmām un tā tālāk, bet ķeras ne katram. Es domāju, ka tādus momentus ir piedzīvojis katrs. Ikdienas copē te nav vairs ko gaidīt un jāmaina vieta. Ko darīt mačos? Sacensību pirmā diena Vispār biju izlēmis šogad startēt individuāli, bet, aizbraucot uz mačiem, izrādījās, ka Igaunijai nav atbraucis viens dalībnieks, un estiņi par katru cenu, zinot, ka esmu brīvs, vēlējās, lai startēju pie šamajiem. Tā arī izdarīju. Švaki man tie kolēģi izrādījās, bet tā kā nākamajos posmos parasti ne lietuvieši, ne igauņi nepiedalās, tad ko te daudz skumt? Izlozē trāpās B sektora pirmais numurs un pilnīgs upes līcis. Superīgi! Kā var šitā neveikties?! Pat otrais numurs atrodas vismaz metru dziļāk uz upes vidu, nemaz nerunājot par pārējiem. Cik vien iespējams ātri ievācu informāciju par šo vietu un zivju lomu treniņu laikā. Skaisti. Mazas mailītes, dažas raudiņas un zem pludiņa apakšā zāļu paklājs. Fantastika! Sacensību sākums visu apstiprina. Es sēžu kā veca beka vēlā rudenī, kas gaida to pēdējo sēņotāju ar griezēju, bet pārējie ik pa brīdim izceļ pa zivij. Liels nekas nav, bet tomēr grami krājas. Ir kaut kas jādara. Ņemu iebarojamās bumbas un, tajās ar pirkstu izveidojot iedobi, leju atraktoru, lai pēc tam uzmanīgi aizspiestu ciet un iemestu zem štekera pludiņa. Tā ielidinu septiņas bumbas, bet neprasiet, kādu atraktoru, jo priekšā vēl divi posmi, pēc kuriem noteikti pateikšu. Esmu izlēmis iziet uz lielajiem, un ēsma guļ uz grunts zālienā, kur jābūt arī iebarojamai barībai. Ķert mailes vai raudiņas man nav nekādas jēgas, jo tāpat panākt pārējos nav reāli. Pēc aptuveni trim stundām, kad esmu pārdomājis vai visu savu dzīvi, bet neesmu pieredzējis nevienu pludiņa sakustēšanos, tas beidzot tā dīvaini sašūpojas, nedaudz iegrimst, mirkli šajā pozā aizķeras, un tad jau es piecērtu. Štekera gumija zibenīgi izlec no topkita gala, bet pludiņš nervozi sāk lēkāt, te iegrimstot ūdenī te iznirstot. Sajūtas neaprakstāmas, jo saprotu, ka galā ir kas ļoti labs un spējīgs mani izvest no bezcerīgās pēdējās vietas uz kaut nedaudz ko augstāku. Ar acs kaktiņu redzu, ka visas zonas dalībnieku skatieni ir pievērsti man, jo pagaidām nevienam nekas tik nopietns nav pieķēries, bet līdz pirmās sacensību dienas beigām vairs tikai stunda! Kas bija tālāk? Turpinājums sekos…
