Svētdien Trikātā uz otro nodarbību pulcējās svētdienas skolas apmeklētāji. Lielākoties tie bija pamatskolas skolēni.
Svētdien Trikātā uz otro nodarbību pulcējās svētdienas skolas apmeklētāji. Lielākoties tie bija pamatskolas skolēni.
Trikātas draudzes mācītāja māja šobrīd no ārpuses šķiet iesnaudusies, jo lielākā daļa logu ir aiznagloti ar dēļiem. Tas tāpēc, lai rūpētos par ēkas saglabāšanu līdz atjaunošanai. Ārējais veidols tomēr ir mānīgs, jo viena no iekštelpām pārvērsta par gaišu un omulīgu vietu, kur tagad nedēļas nogalēs pulcējas svētdienas skolas apmeklētāji.
Ģimene izglītoja savus bērnus
“Mums ikvienam miesa drīkst izskatīties drūmi. Tas ir atļauts. Galvenais, lai mēs sirdī zinātu, kas ir mūsu Tēvs, kur Viņš ir un ko Viņš mums gatavo. Tas ir daudz svarīgāk nekā ārējais izskats. Šī māja simboliski raksturo mūsu ikdienu un sirds stāvokli,” tiekoties ar “Ziemeļlatviju”, atzina Trikātas draudzes svētdienas skolas skolotājs Uģis Adata. Viņš kopā ar četriem kolēģiem, Trikātas draudzes mācītāja Arņa Buša uzrunāts, tagad kalpo trikātiešu svētdienas skolā.
“Esam Valmieras Svētā Sīmaņa luteriskās draudzes locekļi. Kalpojām tur kā svētdienas skolas skolotāji. Šajā mācību gadā Valmierā kalpo citi skolotāji, bet mēs acīmredzot Dieva plānā esam vajadzīgi šeit,” secina skolotājs.
Kāpēc Trikātā kalpo pieci skolotāji? Sabiedrībā, kas tēlota Vecajā derībā, tieši ģimene izglītoja savus bērnus un mazbērnus. Tur nebija atsevišķi nodalītas svētdienas skolas kā mūsu sabiedrībā. Vecās derības laikā mācīšana nebija atdalīta no dzīves un bērnu galvenā izglītotāja bija ģimene. “Šeit mēs esam pieci, un tā ir Dieva žēlastība, ka varam cits citu papildināt līdzīgi kā ģimenē — tēvs, māte, brāļi un māsas,” uzsver U. Adata.
“Nebūs tā — visi nostāsimies, saliksim rociņas un lūgsim, bet tā būs mūsu saruna ar debesu Tēvu. Mēs esam aicināti ar Viņu runāt ik brīdi, jo Viņš mūs redz un dzird. Varbūt mēs Viņu neredzam un nedzirdam, bet Viņš ar mums ir katru mirkli.”
Gudrības dotas no Dieva
Vērtējot svētdienas skolas apmeklētājus, U. Adata teic, ka ikviens bērns ir kā liels brīnums. Skolotāji kopā ar draudzes mācītāju apmeklēja pamatskolu un mudināja bērnus uzzināt, kas notiek svētdienas skolā, un pēc tam izlemt — apmeklēt to vai ne.
“Jāpārliecinās, vai Dieva valstība uzrunās arī viņu sirsniņas. Mēs no savas gudrības neko negribam dot, bet dosim no tās gudrības, kas ir no Dieva,” paskaidro U. Adata.
Kāpēc jāapmeklē svētdienas skola? “Bībelē cilvēkiem, kuri sajūt aicinājumu, ir teikts: neturiet sveci zem pūra. Tur arī teikts: laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem. Nu tad lūk! Ja mēs to varam, tad kāpēc nedarīt?” svētdienas skolas nodarbību būtību atklāj skolotājs Normunds Zariņš.
Bērniem ir jāuzzina, kas ir pasaule, tās Radītājs, kas ir viņi un kas ir Dievs. Šo nodarbību mērķis ir dot bērniem gara augļus — mīlestību, pacietību, lēnprātību un citas līdzīgas lietas.
Dieva mīlestība var palīdzēt
Trikātiete Velta Spilva svētdien devās uz dievkalpojumu un, to gaidot, piedalījās arī svētdienas skolas nodarbībās.
“Šādas nodarbības bērniem ir ļoti vajadzīgas. Tas ir šodienas glābiņš. Lai Dievs dod, ka šie bērni nāktu ne tikai šodien, bet arī visas nākamās svētdienas. Lai viņi slāptu pēc šīs skolas!” novēl sirmgalve. Viņa vērtē, ka mūsdienu sabiedrībā ir izkropļotas savstarpējās attiecības, valda varmācība, niknums un nenovīdība. Vienīgi Dieva mīlestība var palīdzēt, un tā mums ir ļoti vajadzīga. Sirmgalve ir pārliecināta, ka bērni palīdzēs mainīties sabiedrībai, ja Dievs viņus paņems savā vadībā.
“Mana mamma bija ļoti ticīgs cilvēks. Ticības asniņam ir jāveidojas sirdī, un mamma bija tā, kas man deva zināšanas. Viņa teica: bērns, lai ko tu dzīvē darītu, ir Dieva acs, kas redz katru tavu darbu — vai tas ir labs vai slikts.
Cilvēks neredzēs, bet ir viena cita acs, kas redz. Mēs zinājām, kas ir labais un sliktais, un no sliktā bija kauns. Šodien vairs tā nav,” domā V. Spilva.
Vēlas bērniem iemācīt motivāciju
Kāpēc nepieciešama svētdienas skola, vaicājām arī Trikātas draudzes mācītājam Arnim Bušam.
“Saistībā ar to, ka ilgi meklējām pasniedzējus, svētdienas skola mums bija liela problēma. Šobrīd esam atraduši sadarbības iespēju ar skolotājiem no Valmieras,” saka mācītājs. Atbildot uz jautājumu — kāpēc? —, viņš paskaidro, ka šobrīd nav iespējams nodrošināt ticības mācības pasniegšanu vispārizglītojošajās skolās. No vienas puses, skolas nav īpaši pretimnākošas, no otras, skolās nav pasniedzēju. Ja viņi būtu, tad darba slodze būtu neliela.
“Bērni šodien ir gudri, un, ja viņiem sakām, ka nedrīkst slikti uzvesties, nedrīkst zagt, nedrīkst darīt pāri citiem un nedrīkst darīt daudzas citas lietas, tad tas noteikti ir jāpamato. Kāpēc? Nedrīkst tikai tāpēc, ka māte tā saka? Nedrīkst tikai tādēļ, ka skolotāja to vēlas? Bieži vien ar to ir par maz. Visam, ko darām dzīvojot kristīgā pasaulē, mēs svētdienas skolā vēlamiem bērniem iemācīt motivāciju. Dažos vārdos: mēs neesam pērtiķu pēcteči, un tas mums neļauj rīkoties kā pērtiķiem. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, tāpēc, pieņemot katru lēmumu, ar to vajadzētu rēķināties. Vairāk ir jārīkojas garīgu principu, nevis miesīgu un fizisku instinktu vadītiem,” pamāca A. Bušs.
Šeit var mācīties rotaļājoties
Draudzes mācītājs uzsver, ka svētdienas skola būtiski atšķiras no skolas, kuru bērni apmeklē no pirmdienas līdz piektdienai. Atšķiras ar to, ka šeit var mācīties rotaļājoties. Tas ir pilnīgi kaut kas cits, tas nav darbs vai mācības tradicionālajā izpratnē. Tā ir saturīga atpūta, kas palīdz un ceļ, nevis nodara pāri.
“Grūti izstāstīt, tāpēc vajag atnākt un paskatīties, lai būtu skaidrs, vai bērniem tas ir vajadzīgs vai nav,” aicina draudzes mācītājs.
Ļoti labi būtu, ja vecāki nāktu kopā ar bērniem. Tad viņi jau būtu laimējuši laiku, kuru iespējams pavadīt kopā ar saviem bērniem.
