Oktobra beigās Valku apmeklēja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, filoloģijas zinātņu doktors Aigars Lielbārdis, lai tiktos ar šejienes entuziastiem, kuri ir izveidojuši militārās arhitektūras mantojuma karti un plāno rekonstruēt bijušās PSRS armijas bunkurus, lai tajos ierīkotu kultūras centru.Par valcēniešu aktivitātēm A. Lielbārdis ieinteresējās tādēļ, ka pats pēta militāro objektu vēsturi un to iespējamo pielietojamību mūsdienās, turklāt tā nebūt nav viņa vienīgā aizraušanās. Viņš ir devies arī vairākās ekspedīcijās uz Sibīriju un citiem Krievijas apgabaliem, lai izzinātu turienes latviešu dzīvi. Vēl viņš pastiprināti pievērsies latviešu folkloras pētniecībai.Nav vairāk un mazāk nozīmīgu jomuIzmantojot izdevību, “Ziemeļlatvija” lūdza A. Lielbārdi uz plašāku sarunu, jo šķita interesanti, ka viņš, atšķirībā no daudziem citiem jauniem un zinātkāriem cilvēkiem, ir izvēlējies jomu, kas mūsdienu materiālo vērtību piesātinātajā biznesa pasaulē nebūt nav topā, kaut arī izraudzītajā darbā A. Lielbārža paveiktais bagātina mūsu tautas kultūrvērtību krājumu un spilgtāk izgaismo latviešu identitāti citu nāciju vidū. Arī par Sibīrijas latviešu dzīvi zinām salīdzinoši maz, jo līdz šim dažādu iemeslu dēļ mūsu valstij diemžēl pret Krievijā dzīvojošajiem tautiešiem bijusi diezgan atturīga attieksme. Attiecībā uz profesiju topu filoloģijas zinātņu doktors atbild, ka perspektīva ir pilnīgi visās jomās. Viss atkarīgs no cilvēka. Ja viņš ir ideju pilns un ikdienas darbu pārvērš par radošiem meklējumiem, tad noteikti šāda pieeja viņam sagādās arī labu perspektīvu. Folklora ir arī bunkurosA. Lielbārdis stāsta, ka pamatnodarbošanās viņam ir folkloras pētniecība, taču aizraušanos ar militārās vēstures izpēti nevar uzskatīt par gluži pretēju jomu, jo mūsdienās folklora ir savu vietu atradusi ne tikai laukos, bet arī pilsētvidē, ietverot senāku laiku militāros objektus. “Folklora ir arī bunkuros. Cilvēka pieredze aptver pilnīgi visu un izpaužas stāstos un nostāstos, kuros dažu faktu nezināšana tiek aizstāta ar izdomu. Valkā dzirdēju, ka daļa iedzīvotāju gandrīz 40 gadus ir gājusi garām padomju armijas bunkuriem, nezinot, kas tie tādi un ko tur dara. Arī tas ir stāsta vērts. Cilvēkiem vienmēr ir paticis citiem kaut ko stāstīt, lai ieinteresētu vai pārsteigtu. Tas prieks ir mūžīgs. Mainās tikai situācijas, vide un notikumi. Piemēram, nostāsts, kā es to vienā vietā dzirdēju, ka zem PSRS armijas bunkura pazemes dziļumā vēl ir šahta deviņstāvu mājas augstumā, ir apmēram tas pats, kas nostāsts par ganu zēna cīņu ar velnu,” saka A. Lielbārdis.Interese aizstiepjas līdz SibīrijaiTo, ka folkloras pētnieks ir viens no jaunākajiem filoloģijas zinātņu doktoriem savā jomā, A. Lielbārdis skaidro ar ieinteresētību. Tieši tā likusi radoši pieiet izvēlētajai valodnieka profesijai. Šī interese arī mudinājusi sīkāk izpētīt Sibīrijas latviešu dzīvi. “Tas ir vēl viens no manas izpētes objektiem. Pērn mūsu institūts izdeva grāmatu par latviešu dzīvi Timofejevkas ciemā Krievijā. No 2004. gada ik gadu esmu braucis divas trīs reizes gan uz Sibīriju, gan uz citām vietām Krievijā, kur dzīvo latviešu ģimenes.Mūsu tautieši 19. gadsimtā ir izceļojuši arī uz Baltkrieviju, kā arī uz Smoļenskas un Sanktpēterburgas apgabaliem. Visās vietās dzīvojošajiem kopīgs ir tas, ka viņi ir latvieši, bet atšķirības ir reliģiskajā pārliecībā, valodas dialektos un dzimtas izcelsmes vietās Latvijā. Atšķirības ir arī latviešu valodas zināšanās un latviskās identitātes saglabāšanā. Tas lielā mērā ir saistīts ar katra turienes latvieša individuālo pieredzi un apstākļiem, kādos attiecīgās ģimenes ir dzīvojušas. Jāatceras, ka šo latviešu senči uz Krieviju aizbrauca 19. gadsimta pusē un beigās, un šobrīd tur dzīvo viņu trešā un ceturtā paaudze,” skaidro A. Lielbārdis.Atgriešanās ne visai vilinaLielākoties aizbraucēju dzimtas pēcteči runā krieviski, bet savā starpā sarunājas arī latviski – tajā pašā izloksnē, kas bijusi viņu senčiem. “Amerikas latviešiem svešumā ir tikai otrā un trešā paaudze, tādēļ viņu latviskā identitāte ir vairāk jūtama. Krievijas latvieši ir vismaz par vienu paaudzi vecāki, un, kā rāda vēsturiskā pieredze, trešā un ceturtā paaudze ir tas lūzuma punkts, kurā notiek asimilācija,” norāda zinātņu doktors.Uz jautājumu, vai Krievijas latviešiem ir vēlme atgriezties dzimtenē, A. Lielbārdis atbild, ka Latvijā par šādu iespēju ir diezgan utopiskas domas. “Uzskats, ka Sibīrijas un pārējās Krievijas daļas latvieši noteikti vēlētos atgriezties, attiecībā pret daļu turienes latviešu ir maldīgs. Pašreizējās paaudzes latvieši Krievijā ir tur dzimuši, auguši un mācījušies un jau iedzīvojušies turienes vidē. Tur strādājuši un apglabāti viņu vecāki un vecvecāki. Jā, viņi interesējas par dzīvi Latvijā, klausās radio ziņas par mūsu valsti, skatās, ko par Latviju rāda televīzijā, bet lēmumu par atgriešanos pieņem nedaudzi. Protams, ir ģimenes, kuras ir atgriezušās senču dzimtenē. Es zinu jaunu cilvēku ģimeni no Krasnojarskas puses, kas tagad dzīvo un strādā Latvijā, bet tādu nav daudz,” apliecina A. Lielbārdis.Folkloras pētnieks piebilst, ka ir arī citi iemesli, kādēļ Krievijas latvieši nemaz tā neraujas uz Latviju. Nav noslēpums, ka mūsu valsts politiķiem ir diferencēta attieksme pret Rietumu un Krievijas latviešiem. “Tas tiešām tā ir, ka mēs paši apzināti vai neapzināti šķiram latviešus atkarībā no diasporas, kur viņi dzimuši un auguši. Tam var būt vairāki iemesli, bet nenoliedzami, tas veido arī Krievijas latviešu viedokli par mums,” saka A. Lielbārdis.Valka ir ģeogrāfiski unikālaGribu zināt, ar ko interesants zinātņu doktoram ir Valkas novads. Pētnieks apliecina, ka ikviens Latvijas novads ir interesants ar savu kultūrvēsturisko mantojumu. Zinātkārs un šādu vērtību meklējošs cilvēks visur atradīs kaut ko saistošu, oriģinālu un interesantu. “Jūsu pusē unikāla ir situācija, ka vienā pilsētā atrodas divas valstis. Es domāju, ka tas ir liels jūsu kapitāls, ko nākotnē varētu izmantot, jo nekur citur Latvijā tādas situācijas nav. Viens no veidiem sadarbībai, lai abas pilsētas padarītu interesantākas tūristiem, kā arī lai aktivizētu sabiedrisko rosību, ir šī militārās arhitektūras mantojuma izmantošana. Valkas pusē ir bijis Vidzemē lielākais PSRS armijas objekts, kas ietver arī raķešu bāzi, un tā ir iespēja mūsdienās šo objektu izmantot sabiedriskās dzīves attīstībā,” apliecina A. Lielbārdis. Labu ideju nedrīkst nolikt plauktāPēc pētnieka domām, Valkā PSRS armijas atstātie bunkuri ir arī laba bāze mūsdienu folkloras krājumu papildināšanai. “Tagad vajadzētu šos objektus fotografēt, vākt iedzīvotāju un, ja tādi ir, to cilvēku atmiņas, kuri tajos kādreiz strādājuši. Laikam ritot, šīs atmiņas izzudīs un ievāktajai informācijai augs vērtība,” spriež filoloģijas zinātņu doktors. Dzirdot, ka problēmas var sagādāt līdzekļu savākšana bunkuru rekonstrukcijai, A. Lielbārdis iesaka pārņemt pieredzi no citviet rīkotām akcijām līdzīgu mērķu dēļ. Iespējams, var sarīkot plašu labdarības koncertu, jo ideja par militāro bunkuru rekonstrukciju Valkā, lai tajos ierīkotu kultūras centru, ir pārlieku laba, lai to noglabātu plauktā.Atgriežoties pie mana jautājuma, ar ko pētniekam šķiet interesants Valkas novads, zinātņu doktors arī min tieši šīs Valkas entuziastu aktivitātes. “Šajā ziņā laba pieredze ir Somijā. Tur pēc Otrā pasaules kara pie robežas ar Krieviju somi izveidoja 80 kilometru garu nocietinājumu līniju. Vēlāk tā savu aktualitāti zaudēja un somi to pārvērta par milzīgu muzeju. Nocietinājumu bunkuri nav aizslēgti. Tajos ik dienu jebkurš interesents var ieiet un apskatīties, kāda pēc kara bija aizsardzības sistēma. Vienlaikus šāds piedāvājums somiem stiprina nacionālo pašapziņu un patriotisma jūtas. Mūsu valstī pagaidām diezin vai vēl ir iespējams, ka tādas telpas ar visu aprīkojumu stāvētu neaizslēgtas un būtu visiem pieejamas. Savukārt valcēniešu labā griba un jau veiktās aktivitātes apliecina, ka tas nav nekas neiespējams. Tas mani šaipusē ir visvairāk patīkami pārsteidzis un iepriecinājis,” atzīst A. Lielbārdis.
