Sava veida viesstrādnieki bijuši visos laikos. Jau senie romieši sludināja “ubi bene, ibi patria” — kur labi, tur tēvija. Senlaiku kari dažkārt tika izkaroti tikai tālab, lai iegūtu karagūstekņus vergu tirgum.
Sava veida viesstrādnieki bijuši visos laikos. Jau senie romieši sludināja “ubi bene, ibi patria” — kur labi, tur tēvija. Senlaiku kari dažkārt tika izkaroti tikai tālab, lai iegūtu karagūstekņus vergu tirgum. Un tautas un ciltis tiktāl sajaucās, ka galu galā zuda apjēga, kur kuram tēvzeme.
Tiesa, dažām tautām ļoti svēts jēdziens bija sentēvu kapenes — kā sakrāla saite ar savas tautas, savas cilts nosacīto pirmdzimteni. Savukārt iekaroto teritoriju kolonizācija paaudžu laikā radīja jaunas etniskās kopienas, un varam domāt, ka minētais latīņu teiciens būs dzimis romiešu koloniālās administrācijas vidē. Šis kosmopolītu sauklis, lai cik tas izklausās cinisks, ir spēkā arī modernajā laikmetā. Eiropas Savienībā vērojamie procesi tāpat būtu nodalāmi divās platās straumēs, kur līdzās īslaicīgiem peļņas meklētājiem ir vēl varenāka jaunas mītnes zemes tīkotāju plūsma. Latvija pašlaik ir pasīvajā zonā, proti, no mūsu valsts vairāk izbrauc, nekā iebrauc.
Imigrācijas draudošie apmēri
Lielais imigrantu daudzums Vakareiropā radies vairāku vienlaicīgu procesu rezultātā. Parasti kā galveno min darbaroku trūkumu pēckara desmitgadēs, kad Vācija un daļēji Francija izjuta kara gadu dzīvā spēka zaudējumus. Piemēram, Vācija visu, kas no rūpnīcu iekārtām bija saglabājies, samaksāja Padomju Savienībai reparācijās. Bet tad sekoja tā sauktais Maršala plāns, kad ASV palīdzēja Eiropai atdzimt, un šoreiz novecojušo iekārtu un tehnoloģiju vietā uzreiz nāca modernākas un ražīgākas rūpnīcas, un nepieredzēti straujā ekonomikas izaugsme īsā laikā radīja augstu dzīves standartu, kad zemāk atalgotajos darbos neviens eiropietis vairs nevēlējās strādāt. Tad arī sākās turku, kurdu, pakistāniešu ieceļošana, un pavisam retos gadījumos tie bija parastie viesstrādnieki, kuri sapelnīja naudu un atgriezās dzimtenē. Vairums palika uz mūžīgiem laikiem, veidojot Eiropai svešu etnosu.
Otrs imigrācijas dzinulis bija etniskie konflikti, piemēram, kurdu vajāšana Turcijā un Irākā.
Ne mazāk nozīmīgs faktors bija koloniālās sistēmas sabrukums, kad agrākajās metropolēs sāka ieplūst bijušo koloniju pamattautas masas — te visvairāk iebraucēju tika Francijai un Lielbritānijai.
Ja vienā pasaules daļā lielas dzimstības apstākļos valda nabadzība, bet citviet dzimstība tik zema, ka tautas vairs nespēj sevi atražot, vienlaikus pieaugot mūža ilgumam, tad veidojas tā saucamo ekonomisko bēgļu plūsmas. Kamēr pieplūdušais darbaspēks ir gados jauni cilvēki, Eiropa labprāt ņem pretī tos, kuri ar savu darbu pelna pensijas pamatnācijas pensionāriem.
Viesstrādnieki latviskā gaumē
Vispirms der atcerēties trīsdesmito gadu otro pusi, kad Kārlis Ulmanis būtībā radīja mazu ekonomisku brīnumu, likvidējot bezdarbu. Tad Latvija kļuva aktīva attiecībā pret viesstrādniekiem, vairs nepietika ar Latgales lieko darbaspēku, bet katru gadu tika ievesti darba meklētāji no Lietuvas un Polijas. Vairums bija sezonas strādnieki, bet daudzos gadījumos poļu laukstrādnieki Latvijā aizkavējās uz visu mūžu, daļēji gan kara apstākļu dēļ.
Tagad aktuāls pretējais process, un Latvijas iedzīvotāji tūkstošiem meklē peļņas iespējas citās ES valstīs vai pat ASV. Visvairāk darba vietas piedāvā Īrija, kur vēl pirms gadiem 25 valdīja nabadzība un bija liels aizbraucēju skaits. Ja sava zeme ir iztukšota, tad jāmeklē strādnieki no ārpuses. Citās valstīs, kur jau izveidojušās kuplas sveštautiešu kopienas, saasinās bezdarba problēmas, tāpēc tiek darīts viss iespējamais, lai liktu šķēršļus lētā darbaspēka pieplūdumam, jo vairāk tāpēc, ka iebraucēji gatavi strādāt par viszemāko algu, izjaucot konkurenci stabilajā darba tirgū. Nepatika vispirms tiek izrādīta pret kvalificēto darbu veicējiem, kamēr neviena zviedru vai dāņu arodbiedrība neprotestē pret prostitūtu arodu, kaut arī šajā gadījumā tiek izkonkurētas vietējās hetēras (kuras savus pakalpojumus piedāvā internetā).
Nav nekas slikts, ja līdz zināmai robežai notiek viesstrādnieku pelnīšanās zemeņu lasīšanā vai šampinjonu vākšanā, jo peļņa parasti nonāk Latvijā. Studentiem pat ieteicams šādā veidā apraudzīt pasauli, patrenēties valodu prasmē. Par seksindustrijas pakalpojumu sniedzējām gan jābilst, ka šajā gadījumā notiek morāla degradācija.
Gribas domāt, ka latvieši vairumā gadījumu patiešām ir tikai viesstrādnieki uz laiku. Par Latvijas krieviem gan jāteic, ka no viņiem reti kurš grasās atgriezties — vispirms iekārtosies pats, tad ataicinās sievu un bērnus, pēc tam arī visu radu saimi. Ne velti no pašas Krievijas uz palikšanu ārzemēs izbraukuši trīs miljoni pēdējo desmit gadu laikā.
Pasaule mainās strauji
Vairums cilvēku rīkojas tā, it kā pasaule būtu sastingusi. It kā Latvija nolemta būt nabaga uz mūžu mūžiem, it kā vecajās ES valstīs mūždien valdīs pārticība un stabilitāte. Tas ir ļoti naivs priekšstats, jo jau tuvāko gadu laikā “līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks” (Rainis).
Ekonomisko bēgļu pieplūdums pārticības zemēs nav apturams ar demokrātiskām metodēm. Bet reizē ar laimes meklētāju miljoniem pārticības zemju pīrāgu grib baudīt arī noziedznieku tūkstoši, un sevišķi bīstama pašlaik ir krievu mafija. Jau deviņdesmitajos gados britu prese sabiedrību šausmināja ar krievu noziedzīgo grupējumu nedarbiem, un tāpēc nav jābrīnās, ja angļu jauniešu grupas mēdz iekaustīt arī latviešus, ja vien viņus padzird runājam “bļin” žargonā. Un tas ir tikai sākums, jo etniska bābele agri vai vēlu rada ekstrēmismu, kas nebūt negrasās samierināties ar cūku galvu pienaglošanu pie mošeju durvīm.
Cita problēma tā, ka, pieaugot Latvijas turīgumam, mums trūks sava darbaspēka, jebšu profesionālos bomžus neviens darba devējs pretī neņems. Vieni baidās, ka tad plūdīs jaunas viesstrādnieku straumes no Krievijas. Lai arī Krievijā tāpat paredzams darbaroku trūkums, tomēr cilvēks grib strādāt, kur kaut nedaudz vairāk maksā. Vienīgais faktors, kas var bremzēt krievu vai baltkrievu pieplūdumu Latvijā, ir Maskavas propagandas radītās bailes no “diskriminācijas”, sak, liks vēl mācīties gansu valodu. Cita lieta, ka savu viesstrādnieku plūsmu Baltijas virzienā var pagriezt Moldova, ja vien 700 tūkstošu lielā moldāvu kopiena Krievijā tiktu vajāta (tādas pazīmes jau vērojamas). Bet imigrantu slūžas no Austrumiem itin viegli var tikt parautas vaļā, vajadzīgs tikai izveidoties dažu tūkstošu lielai tautiešu kopienai kā pieturas punktam.
Labi, cerēsim, ka mūsu valdības būs gana tālredzīgas, lai atbalstītu vietējo zinātni un ražošanu, kas savukārt bremzētu latviešu došanos svešumā. Satraucoši ir tikai tie gadījumi, kad jaunas un izglītotas meitenes svešumā gatavas apprecēties kaut ar “sirmu arābu”, lai tikai dabūtu attiecīgās zemes pilsonību. Lai demonstratīvi uzspļautu sūda Latvijai. Nerunājot par morālo degradāciju, mani biedē šo špidrilku nākotne gadījumā, kad Vecā pasaule sāks raustīties konvulsijās.
Te būtu vieta runāt par patriotisma jūtām, ko tik ļoti mūsu apziņā skauda okupācijas varas. Padomju patriotisms, kā to sauca, balstījās tikai uz militāri patriotisko audzināšanu, bet tas ir izkropļots patriotisms.
Mums vajadzīgs pilsoniskais patriotisms, kas balstās gan savas nācijas vēstures apzināšanā, gan dziļā etniskās kultūras tradīciju izpratnē. Ja cilvēks nav iemācījies mīlēt savu tēvu zemi, tad viņa dzimtene būs vietā, kur novietota laulības gulta.
