Tāds tramīgs laiks, kas neļauj ne mirkli vairs palikt uz vietas.
Tāds tramīgs laiks,
kas neļauj ne mirkli
vairs palikt uz vietas.
Atkusnis, ūdeņu čalas
un gaiss spirgti
piecīgu vēsmu pilns.
Gribas kā asnam
augšup skatienu vērst.
Spēks sirdī un rokās
līst katru dienu
ar zemes atmodas dvašu,
ar pumpuru
plaukšanas smaržu.
Ja kāds vēl no ziemas miega
nav paspējis mosties,
varbūt, ka
cīruļu koris
to modinās.
* * *
Tik līdzīga ziediem
ir mūsu dzīve,
jo protam ziedēt
un prieku sniegt,
bet vienīgi otrreiz
kā pumpuriem uzplaukt –
to liktenis tomēr
nolēmis liegt.
Tik ilgi,
līdz dvēseles
ziedlapas raisās,
ap sevi jāvairo
labais vien.
Ar mīļumu sirdī
jāsteidzas dzīvot,
jo mūžs pārāk ātri
vakarā brien.
* * *
Vai puķes sarunājas
savā smaržu valodā?
Mēs — cilvēki —
tām runāt liekam.
Paust mīlestību,
svētku dienās sveikt,
bet skumju brīžos
uzdāvināt prieku.
Tad ziedu uzdevums
ir līdzēt bēdas remdēt.
Caur viņu skaistumu
ar acīm pievērtām
uz turpmāko
kā rīta gaismu vērties.
