Aizvadītā gada pēdējās dienās redakcijā saņēmu zvanu no kādas Kārķu pagasta pensionāres, kura ar laba vēlējumiem jaunajā gadā izstāstīja stāstu par kādu līdzjūtīgu satiksmes autobusa šoferi. Diemžēl kārķēniete nezināja labdara vārdu, kurš vienmēr vecos ļaudis no autobusa izlaižot pie mājām, lai viņiem nevajadzētu no pieturas kājām mērot ceļu līdz dzīvesvietai. Pensionāres balss nodeva, ka viņa slauka aizkustinājuma asaras. Viņai itin bieži vajagot braukt uz Valmieru pie dakteriem, tāpēc šoferīša attieksme pret vecajiem ļaudīm viņā radījusi prieku un pateicību. Jāatzīst, mūsdienās, kad valda materiālisms, šāda rīcība tik tiešām pelna atzinību. Vecajiem ļaudīm, kuri savas dienas vada trūkumā un bieži vien arī vientulībā, šāda līdzcilvēku attieksme ir totāli nepieciešama, tikai ne vienmēr mēs to izprotam un attiecīgi rīkojamies. Manuprāt, ikvienam no mums vajadzētu palīdzēt kādam, kuram neklājas viegli – vai tas būtu kaimiņos dzīvojošs tantuks, varbūt kāds attāls radiņš, vai arī vecāku novārtā atstāts bērns. Laukos kaimiņa izpalīdzība ir zelta vērta. Ne visiem ir mašīnas, ar ko aizbraukt uz veikalu, pie ārsta, vai pilsētā nokārtot kādas darīšanas. Arī autobusi kursē gaužām reti. Bieži vien uz lauku ceļiem redzami vientuļi gājēji ar lielām iepirkumu somām. Skaidrs, ka viņi atgriežas no pilsētas. Šoferīšiem taču nebūtu grūti piebremzēt un ceļinieku aizvest līdz mājām.
