Daudzkārt esam dzirdējuši dzīvesgudro teicienu: «Pasaki, kas tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats».
Daudzkārt esam dzirdējuši dzīvesgudro teicienu: “Pasaki, kas tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats”. Sadzīves līmenī šos vārdus mēdzam attiecināt uz cilvēku individuāli, bet tikpat nekļūdīgs šis vērtējums būs arī attiecībā uz ļaužu grupām un pat veselām valstīm, ciktāl ar valsti domājam valdošos sabiedrības slāņus un viņu piekritējus.
Diplomātijas vēsture pierāda, ka diktatori parasti slēdz līgumus ar sev radniecīgiem režīmiem, kamēr demokrātiskas valstis meklē sabiedrotos citās demokrātijās. Šoreiz nerunāsim par kompromisiem, kas ir viena no diplomātijas mākslas iezīmēm. Kompromisi nav iespējami tikai dogmatiskās reliģiskās mācības, tieši tāpēc valda pamatots uzskats, ka ar valstīm, kurās valda reliģiskie līderi, nekādas starpvaldību vienošanās nav iespējamas.
Par šiem jautājumiem vēsturnieki un politologi daudz runā tieši pēdējā laikā, kad tiek vērtēta Krievijas pašreizējā ārpolitika.
Kremlis draugu meklējumos
Nav grūti ievērot vienu dominanti Kremļa centienos savu interešu kaujasratiem piejūgt tieši tos režīmus, kurus atraida visa demokrātiskā cilvēces daļa. Un parasti tie ir diktatoriski vai pusdiktatoriski patvaldnieki, kuri savās zemēs iedibinājuši autoritāru pārvaldes formu. Ja arī kaut kur notiek vēlēšanas, tad tikai tādā izkārtojumā, lai rezultāts būtu pilnīgi skaidrs jau iepriekš.
Ja sākam no rietumiem, tad vispirms minams Baltkrievijas diktators Lukašenko. Politiskā opozīcija tiek vajāta, daudzi netīkami politiķi un žurnālisti pazuduši bez pēdām vai ieslodzīti cietumos, neatkarīgie laikraksti slēgti. Valstī aizliegts brīvi izmantot internetu, ES rīkotās radiopārraides tiek slāpētas ar padomju laiku “zāģi”, visai ierobežotas iespējas uztvert pat Maskavas televīzijas pārraides. Ekonomikā dominē valsts sektors, saglabājusies kolhozu sistēma, individuālā iniciatīva pakļauta stingrai valsts reglamentācijai, turklāt noteikumi var tikt mainīti atbilstoši baķkas garastāvoklim un ierēdņu kukuļkārei.
Tajā pašā laikā Maskavai Lukašenko lielākais draugs, jo esot taču likumīgi ievēlēts. Kamēr pasaule uzskata, ka ar diktatorisku režīmu sarunas nav iespējamas, Putins palicis vienīgais no lielvalstu vadītājiem, kurš aizvien Minskas patvaldnieku gatavs uzņemt Kremlī kā tuvāko sirdsdraugu. Tas nekas, ka Lukašenko gan apsola abu valstu apvienošanos, bet praktiski dara visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Un rezultātā Lukašenko no Putina dabū visu, ko vēlas, ieskaitot gāzi gandrīz par brīvu, bet pretī nedod neko. Maskavas ieguvums ir tikai militāri stratēģiskās intereses. Tālāk uz austrumiem ir Piedņestra, no Moldovas atšķelts apgabals, kurā Kremļa stratēģiskās intereses balsta kriminālnoziedznieku veidota valdība. Diplomātiski neatzītais krievvalodīgo anklāvs galvenos ienākumus gūst no kontrabandas ar Krievijas ieročiem. Bet Maskavai draugi taču!
Kaukāza reģionā Putinam īslaicīgi interešu draugi, jo pat Armēnijas lojalitāte balstās tikai uz bailēm no Azerbaidžānas. Ja nav nopietnāku draugu, tad Kremlis samierinās ar Abhāziju un Dienvidosetiju. Abi etniskie pundurīši lieti noder, lai uzturētu nemitīgu spriedzi attiecībās ar Gruziju.
Vidusāzija visai tālu no demokrātijas, kaut režīmi katrā no valstīm atšķirīgi. Salīdzinoši civilizētāka ir Kazahstāna, toties Turkmenistāna uzskatāma par 21. gadsimta pašu idiotiskāko veidojumu, kur gandrīz pilnībā likvidēta pensiju sistēma. Ar naftu un gāzi bagātā zeme varētu peldēt zeltā, bet turkmēņu strādnieks nopelna ne vairāk par 30 dolāriem mēnesī. Un Krievija ir vienīgā lielvalsts, kura uztur draudzīgas attiecības ar Turkmenbaši režīmu.
Par Maskavas koķetēšanu ar Irānu un Palestīnas autonomiju jārunā īpaši, bet gribas tikai pieminēt, ka Putins mēģina draudzēties pat ar Ziemeļkorejas diktatorisko režīmu, kamēr visa pasaule lauza galvas, kā pusārprātīgos militāristus atturēt no apbruņošanās ar atomieročiem. Putins aizbrauc uz Phenjanu, Kims Čenirs apsola uzvesties godīgi, bet pēc nedēļas paziņo, ka ticis pārprasts. Diktatori nekad nepilda starptautiski dotus solījumus.
No valstu naida līdz tautu naidam
Bezatbildīgi valstu vadītāji praksē veicina naida jūtu uzliesmojumus pat starp agrāk draudzīgām tautām. Var saprast, ja tauta izjūt kolektīvu naidu pret okupantu varu, kolonizatorus identificējot ar jebkuru civilistu, kas piederīgs kolonizatoru nācijai. Krievijai raksturīgi, ka ienaidnieku tēls tiek īpaši radīts, lai tautas prātus novērstu no neatrisinātām iekšpolitiskajām problēmām. Kara laikā krieviem vācietis automātiski tika pielīdzināts “fašistam”, un šur tur provincē aizvien saglabājusies neuzticība pret visu vācisko. Aukstā kara gados tika kultivēta pārliecība, ka PSRS iedzīvotāju galvenie ienaidnieki ir amerikāņi. Drausmīgi apzināties, bet 2001. gada 11. septembra terorakta sakarā aptuveni 80 procenti krievu aptaujās apliecināja, ka “amerikāņiem to vajadzēja”.
Pateicoties propagandai, nesen krievi pie saviem lielākajiem ienaidniekiem pieskaitīja latviešus un igauņus. Tam gan ir savs labums, jo citādi daudzi tūkstoši “viesstrādnieku” no plašās Krievzemes platā straumē plūstu uz “laimes zemi Latviju”.
Ja tagad Krievijā rīkotu attiecīgu aptauju, tad varam paredzēt, ka lielāko ienaidnieku pirmajās vietās izvirzītos gruzīni un ukraiņi. Radio “Eho Moskvi” itin bieži saņem telefona zvanus ar aicinājumiem izraidīt no Krievijas “visus gruzīnus un citus kaukāziešus”. Un krievu tauta ne visai sēro par tiem azerbaidžāņiem, kuri gāja bojā tirgus paviljona drupās. Inteliģences aprindās gan spriež, ka agrāk gruzīni bijuši krieviem pati draudzīgākā nācija PSRS sastāvā, kaut īstenībā šī draudzība izpaudās kā pareizticības tradīciju kopība. Tagadējā naida pamatā vainojamas abas puses, jo Gruzijai neveicās, ka pirmais prezidents Gamsahurdija izrādījās šizofrēniķis, kurš izprovocēja abhāzu un osetīniešu separātismu, ko veikli izmantoja Krievija.
Politiskais spiediens uz Ukrainu izvērsās par visai dramatisku gāzes karu, kam ukraiņi atbildēja ar krievu militārisma rīcības ierobežojumiem Melnajā jūrā. Tad Krievija aizliedza gaļas un piena produktu importu no Ukrainas. Tālākais jau pavisam komisks: Ukraina aizkavēja vairāku vagonu sāls nosūtīšanu Krievijas veikaliem, un tūdaļ izvērtās tāda sāls pirkšanas panika, kas desmitkārt pārspēj nesen Latvijā pieredzēto, jebšu dažviet Krievijā sāls kilograms jau maksāja divus latus. Un krievi tagad ukraiņus lamā par “izjātiem banderoviešiem”, bet ukraiņi krievus par impēristiem.
Suņu pases un nepilsoņu pases
Maskavas oficiālā televīzija pēdējā laikā visai reti piemin Latvijas vārdu. Un paši tā sauktie krievvalodīgie, izņemot rūdītus gaisa jaucējus, Latvijā jūtas aizvien labāk, arī skolēni apgūst agrāk neieredzēto “gansu valodu”. Un tie krievvalodīgie, kas devušies uz Īriju vai Angliju, svešumā kļuvuši par lieliem Latvijas patriotiem. Bet Maskava aizvien pieprasa kaut ko negatīvu, tāpēc ne visai sen tika pārraidīts sižets, kurā televīzijas dāmīte demonstrēja savu šķirnes suni, kuram izsniegta īpaša pase. Un ironiski tas tika salīdzināts ar nepilsoņu pasēm, kas daudzus tūkstošus padarot par otrās šķiras ļaudīm.
Vispirms es gribētu nodalīt nepilsoņus no tiem, kuri aizvien jūtas kā okupanti. Pēdējā ļaužu kategorija patiešām prasās, lai turpinātu salīdzinājumus.
1. Labs suns uzticīgs savas mājas saimniekam. Okupants uzticīgs svešas sētas saimniekam.
2. Suns iezīmē savas teritorijas robežas. Okupants iezīmē svešas teritorijas.
3. Suns gaudo uz Mēnesi. Okupants gaudo uz mītnes zemes valdību.
4. Suns jūt pateicību pret pajumtes devēju. Okupants pajumtes devēju ienīst.
