Dzīvoja kāds Puika. Ne pārāk liels, ne pārāk mazs — tā ap gadiem astoņiem. Viņam bija ģimene kā jau ģimene — tēvs, māte un vecākais brālis turklāt.
Dzīvoja kāds Puika. Ne pārāk liels, ne pārāk mazs — tā ap gadiem astoņiem. Viņam bija ģimene kā jau ģimene — tēvs, māte un vecākais brālis turklāt. Puikam vienmēr šķita, kā tas ir lielākajai daļai tādu mazu knēveļu, ka lielais brālis viņu pārāk daudz biksta un baksta, un ir pārāk stingrs.
Ģimene mājoja kādus pāris kilometrus attālāk no pavisam parasta ciemata. Un Puika katru dienu ar autobusu brauca uz skolu, kas atradās pašā centrā. Tā kā pēc stundām vajadzēja uzreiz braukt mājās, Puika jutās diezgan vientuļi. Lielajam brālim nekad nepietika laika, lai spēlētu spēles, arī tētis un mamma mūžīgi bija aizņemti ar savām rūpēm. Tad Puika, lai nebūtu jāgarlaikojas, sapņoja. Ne jau miegā, viņš sapņoja nomodā. Kā būtu, ja viņam piederētu skrituļslidas? Ko viņš darītu, ja pēkšņi nokļūtu Āfrikā? Cik labi būtu, ja nenotveramais aģents Džeimss Bonds viņu paņemtu par savu palīgu! Un vispār — kā būtu, ja viņš dzīvotu pilnīgi patstāvīgi un neviens nebikstītu: dari to un šito, nedari to un šito. Kas tā būtu par dzīvi!
Vienā jaukā dienā, braukdams mājās no skolas, Puika netīšām noklausījās, ko stāstīja kāds vectētiņš savam mazdēlam. Tā bija teika par Vēlmju kalnu. Puika zināja, kur tas atrodas, — pāris kilometru no viņa mājas. Nekāds lielais kalns jau tas nebija, tāds nieka pakalns vien.
Teika bija šāda. Ja cilvēks kaut ko ļoti stipri vēlas un nostājas kalna austrumu pusē, kur aug līkā priede, tad kalnā atveras slepenas durvis un, ieejot pa tām, viņš nokļūst savu vēlmju pasaulē. Tur esot viss, ko vien cilvēks vēlējies. Tikai pastāvot arī pāris noteikumu, kas stingri jāievēro, ja ne — var nonākt lielās nepatikšanās. Nelaime tā, ka Puika šos noteikumus vairs nedzirdēja, jo autobuss apstājās viņa pieturā.
Pārnācis mājās, zēns nekādi nevarēja nomierināties, teika neizgāja un neizgāja no prāta. Varbūt tiešām tā ir patiesība? Ko tik visu viņš varētu vēlēties! Jā, bet ko īsti? Skrituļslidas, datoru, ceļojumu uz Āfriku vai varbūt kaut ko pavisam citu? Puika visu laiku staigāja kā apmāts un gudroja, ko īsti vēlēties. Naktī viņš nevarēja gulēt, visādas domas šaudījās pa galvu un nedeva mieru. Uz rīta pusi lēmums tomēr tika pieņemts, un tas skanēja tā: lai piepildās visas viņa vēlmes! Tā Puikam likās pareizi.
Ar šādu domu zēns rītā piecēlās, saģērbās kā iedams uz skolu, paņēma somu un devās… ne jau nu uz skolu, bet gan uz Vēlmju kalnu. Sirds nedaudz drebēja, un galvā nepārtraukti mijās ticība ar neticību. Ja nu tas viss ir blēņas? Bet, ja nu nav… Viņš pienāca kalnam klāt. Bija rīts, un zinot, ka saule lec austrumos, Puika uzreiz atrada pareizo pusi un ieraudzīja arī līko priedi, par kuru runāja vecais vīrs. Viņš nostājās pie priedes, nolika zemē skolas somu un domās atkārtoja savu lielo vēlēšanos. Pagāja kādas pāris minūtes, sāka jau likties, ka viss ir velti, nekas nenotiks. Te pēkšņi atskanēja skaļi un diezgan griezīgi smiekli un tik tiešām pakalnā atvērās no ārpuses pilnīgi neieraugāmas durvis. Puikam dūša sašļuka papēžos, viņš jau gribēja mukt prom, bet tad saņēmās — galu galā to taču viņš bija gribējis — un apņēmīgi iegāja pa durvīm.
Tikko Puika atradās kalna iekšpusē, durvis ar lielu troksni aizkrita ciet un viņš palika stāvot pilnīgā tumsā. Acumirklī Puiku pārņēma izmisums, un viņš sāka raudāt. Lai gan ar raudāšanu nekas neizdevās. Viss, kas iznāca no viņa mutes, bija dažas aprautas elsas, toties acis palika gluži sausas, neviena asara nenoritēja pār vaigiem. Puikas izmisums kļuva vēl lielāks — pat izraudāties viņš nespēja. Tad atskanēja tā pati griezīgā balss un teica, ka tā nu gan nevajagot darīt. Vēlmju zemē nedrīkst raudāt. Kā iespējams bēdāties, ja visas vēlēšanās tiek izpildītas?
Tumsa sāka izklīst, pamazām to nomainīja daudzkrāsaina un mirguļojoša gaisma, un Puika ieraudzīja neskaitāmas ceļa zīmes ar bultiņām, uz katras bija uzrakstīta kāda vēlme. Un tas viss viņam vienam pašam? Izmisums ātri vien pārgāja, un Puika devās dziļāk Vēlmju zemē. Ko viņš tur redzēja, ko piedzīvoja? To visu pat grūti aptvert, mēģināšu kaut daļu uzskaitīt. Visu visu man vajadzētu rakstīt vai simt gadus no vietas. Tad nu te būs tas mazumiņš: Puika ēda kārumus, cik vien jaudāja, spēlēja indiāņos līdz pagurumam, traucās ar suņu pajūgu un ūdensmotociklu, lidoja ar reaktīvo lidmašīnu, izspēlējās dažādas datorspēles, klejoja pa Āfrikas džungļiem un cīkstējās ar lauvām, nolaidās vecās dimantu raktuvēs un meklēja senas kapenes. Fū! Bet tas viss, kā jau teicu, tikai tāda neliela daļiņa.
Droši vien katrs būs piedzīvojis, kad prieki un kārumi nāk cits pēc cita, cilvēks līksmojas un jandalējas, bet pienāk brīdis, kad tas viss sāk apnikt. Vairs negribas ne saldējuma, ne karuseļu, arī datorspēles reiz apnīk un visi pārējie prieki. Arī Puikam tāds brīdis pienāca, lai gan priekšā vēl gaidīja tik daudzi brīnišķīgi piedzīvojumi. Viņš saprata — nu ir gana — un dzīrās jau iet prom, kad galīgi apstulbis apjēdza, ka nezina, kur viņam jāiet. Puika visu bija aizmirsis, viņš neatcerējās neko — ne to, kā sauc tēti un mammu; ne to, ka viņam ir vecāks brālis; ne, kur ir mājas, un pat ne to, kā sauc viņu pašu. Puika saķēra galvu rokās izmisis un satriekts, un tā kā raudāt šeit neviens nespēja, tad tikai viens sirdi plosošs kliedziens izlauzās no viņa krūtīm. Te atkal ieskanējās jau pazīstamā balss:
— Ak tad pietika! Ātri gan. Tad laipni lūdzu manu vergu saimē. Mājās nokļūst tikai tie, kuri pēc visiem priekiem atceras, kur ir viņu mājas, bet pārējie kļūst par Vēlmju zemes ķēniņa vergiem. Kā tad tu, puisīt, domā — viss, kas te ir, top pats no sevis? Nē! To saražo un veido mani vergi. Viņu darbs piepilda visu vēlmes un, protams, arī manējās.
Puika, galīgi sašļucis, mēģināja iebilst, ka viņš ļoti grib prom no šejienes. Vēlmju zemes ķēniņš iesmējās savus griezīgos smieklus:
— Mājās tu tiksi tikai pēc pieciem gadiem, un arī tikai tad, ja tevi neaizmirsīs un gaidīs atpakaļ. Ja tapsi aizmirsts, tad vaino pats sevi, paliksi te uz mūžīgiem laikiem un vairosi manu jau tā milzīgo vergu armiju.
Pie Puikas, bruņām žvadzot, pienāca divi kareivji un aizveda uz saldējuma fabriku. Tur viņš nostrādāja kādu mēnesi. Pēc tam zēnu pārveda uz citu vietu, kur gatavoja lokus un bultas. Sākumā Puika bija izmisis un katru dienu centās atcerēties, bet pagāja laiks un atmiņa neatgriezās. Tad izmisumu nomainīja pilnīga apātija un vienaldzība, darbu viņš izpildīja mehāniski, pats pat nesaprotot, ko gatavo. Puika arvien vairāk sāka līdzināties pārējiem vergiem, kuri klīda apkārt gluži kā lelles truliem un tukšiem skatieniem.
Kas pa to laiku notika virszemē? Visi mājinieki domāja, ka Puika kā parasti aizbraucis uz skolu un ar pēcpusdienas autobusu būs mājās. Kad tā nenotika, sākās uztraukumi. Māte zvanīja uz skolu, tur atbildēja, ka Puika šodien nemaz neesot bijis. Un tā ar lielu joni sākās vispārēja panika. Tika pārmeklēta visa tuvākā apkārtne, viss ciemats. Tēvs pat lūdza palīgā ūdenslīdējus, lai pārmeklē tuvējo ezeriņu, bet viss velti. Puikas nekur nebija. Ģimene tomēr nezaudēja cerību, meklēja un gaidīja.
Valodas par zēna pazušanu nonāca arī līdz vecajam sirmgalvim, tam pašam, kurš autobusā stāstīja teiku par Vēlmju kalnu. Viņš atcerējās, ar kādu uzmanību Puika bija klausījies. Sirmgalvis zināja arī to, ka Vēlmju kalnā pazudis ne viens vien cilvēks, tāpēc devās pie Puikas vecākiem un izstāstīja, kas, pēc viņa domām, varēja notikt. Zēna ģimene gan sākumā nemaz negribēja ticēt, vai maz tas varot būt īstenība, bet, vecā vīra pierunāti, tomēr devās pārmeklēt Vēlmju kalna apkārtni. Nonākot kalna austrumu pusē pie līkās priedes, viņi ieraudzīja skolas somu un visu saprata. Sirmgalvis izstāstīja, ka Puika toreiz neesot noklausījies līdz galam un neesot dzirdējis brīdinājumus. Tiem, kuri nokļūst Vēlmju kalnā, jābūt līdzi uzrakstītam visam, kas mīļš un dārgs, kas tur virszemē un ko neparko nedrīkst aizmirst. Rakstītais jāieliek maisiņā, jāiesien aukliņā un jāpakar kaklā tā, lai maisiņš atrastos sirds tuvumā. Visur citur Vēlmju zemes ķēniņš atrodot un atņemot. Ja to neizdara, tas ir, neko neuzraksta, tad, tikko pārkāpts Vēlmju kalna durvju slieksnis, viss tiek aizmirsts, cilvēks neatceras pat savu vārdu un kļūst par vergu ķēniņam, un strādā viņa nolikto laiku. Ja ārpusē šo cilvēku neaizmirst, beidzoties noliktajam laikam, viņš tiek atlaists mājās. Ja neviens pat vairs nepiemin, tad kalnā ieslodzītajam visu mūžu jāpaliek par Vēlmju zemes ķēniņa vergu.
Māte satriekta lauzīja rokas. Kā lai zina, cik ilgi puikam tur būs jāpaliek? Brālis apņēmīgi noteica, ka viņš kaut ko izdomāšot. Tā nebūs, mazais brāļuks nevergos. Mājās pārnākuši, visi sāka gudrot, ko lai dara. Vecākais brālis pēkšņi pasmaidīja un teica — jā, viņš esot sapratis, kas jādara. Un jādara tieši tā, kā vecītis teica. Jāiet pie kalna, turot pie sirds visu mīļo vārdus, un kaut kas jāvēlas. Tad durvis atvērsies, bet pēc tam abi ar mazo brāli gan jau tikšot ārā. — Jā, — māte iesaucās, — tikai pie kalna iešu es, jo mana vaina notikušajā ir vislielākā. Tētis un brālis gan mēģināja ko iebilst, bet māte pat neklausījās. Viņa paņēma rakstāmo un papīru un sāka gatavoties.
Otrā rītā visi trīs devās pie kalna. Māte nostājās pie līkās priedes un vēlējās, lai mīļais, mazais dēliņš būtu atkal mājās. Taču durvis neatvērās. Pagāja piecas minūtes, desmit, bet nekas nenotika. Nabaga sieviete sāka rūgti raudāt, nokrita ceļos un lūdzās Vēlmju kalna ķēniņu, lai ielaiž viņu un ļauj vest Puiku mājās. Bet ķēniņš izlikās nedzirdam. Viņš negribēja pirms laika atbrīvot kādu no vergiem.
Vecākais brālis piesteidzās pie mātes, piecēla kājās un lūdza:
— Nezemojies! Es atvedīšu Puiku mājās, tu redzēsi. Ejiet abi ar tēvu atpakaļ un vakarā gaidiet mūs abus atgriežamies.
Tēvam un mātei nekas cits neatlika, un smagu sirdi abi devās prom no kalna. Vecākais dēls aplika ap kaklu piekariņu, ko iepriekšējā vakarā jau bija sagatavojis, un nostājās pie līkās priedes. Viņš saprata, ka nedrīkst vēlēties atgūt brāli, jāizdomā kaut kas cits, jāpiemuļķo Vēlmju kalna ķēniņš. Ātrumā nekas nenāca prātā, bet atcerējies, ka bērnībā ļoti vēlējies kļūt par kuģa kapteini, to arī izteica. Pagāja daži mirkļi, un kalns atdarījās. Brālis ātri jo ātri metās pa durvīm, jo baidījās, ka ķēniņš var uzminēt viņa slēptākās vēlmes un neielaist kalnā. Lai kā, brālis paspēja. Viss notika tieši tāpat kā iepriekš. Kādu brīdi viss iegrima pilnīgā tumsā, tad sāka mirguļot krāsainā gaisma un kļuva redzama ceļa zīme ar bultiņu, pa kuru ceļu jāiet, lai nokļūtu pie jūras. Vecākais brālis šobrīd nemaz nealka kļūt par jūras vilku, turklāt nedrīkstēja zaudēt laiku, tāpēc viņš apstājās pie rādītāja un uzsauca skaļā balsī, ka esot pārdomājis — šobrīd prātā esot jau cita vēlēšanās. Ķēniņš izbrīnīts pārjautāja, kāda tad tā esot. Un vecākais, ne mirkli nevilcinoties, atteica, ka grib atgūt savu jaunāko brāli. Ķēniņš tikai atsmēja, ka tas nu nekādi neesot iespējams. Noliktais laiks jānovergo, tad arī tikšot mājās. Vecākais brālis neatlaidās — vai tad neesot ne vismazākās cerības? Ķēniņš brīdi padomāja un atbildēja, ka viena esot gan. Un tā ir — ja viņš, vecākais, izdomās tādu vēlēšanos, kādu ķēniņš ar visu savu miljonu vergu armiju nespēs izpildīt. Vēl piebilda, ka šī vēlēšanās jāizdomā piecu minūšu laikā, ja ne — tad tikšot patriekts.
Brālis domāja, domāja, bet kā par spīti nekas nenāca prātā. Pagāja trīs minūtes, četras, palika pēdējā minūte. Un tad pēkšņi — ir, izdevās! Vecākais brālis droši un skaļi, pārliecināts par savu uzvaru, sper laukā — lai ķēniņš viņu ieceļot par jauno Vēlmju kalna saimnieku un pārvaldnieku, bet pats vācoties tik prom. Te nu ķēniņš apstulba un, mirkli padomājis, dusmās nošņācās: lai tad ņemot ar to savu mazo knisli un ātrāk pazūdot no viņa acīm. Divi bruņoti sargi acumirklī atveda Puiku, tad sagrāba arī vecāko brāli. Durvis atvērās, un viņi abi tika izmesti ārā.
Virszemē jau krēsloja, debesīs sāka mirguļot pirmās zvaigznes. Mazais brālis, kā pamodies no dziļa miega, paskatījās uz vecāko, pazina to, un asaras straumēm sāka plūst pār viņa seju…
Šeit pasaku varētu beigt, ja vien pēc daudziem gadiem nebūtu noticis vēl viens ievērības cienīgs notikums, saistīts ar Vēlmju kalnu.
Kā jau teicu, pagāja daudzi gadi, Puika izauga liels, nu jau pašam dēls, kad kādu dienu ciematā, autobusu gaidīdams, viņš dzirdēja, kā bariņš skolas puiku runā par Vēlmju kalnu. Pievirzījies tuvāk, viņš dzirdēja, ka zēni tuvākajās brīvdienās gatavojas iet un izmēģināt laimi. To nedrīkst pieļaut, viņš pie sevis nodomāja. Un nu jau pieaugušais Puika izdomāja, ko darīt. Viņš sasauca kopā visu ciemata bērnu vecākus, tad visi devās uz Vēlmju kalnu, nostājās tam apkārt, sadevās rokās un no visas sirds vēlējās, lai kalns pazūd no šejienes. Un kalns nespēja turēties pretī tik stiprai un kvēlai, turklāt no sirds izteiktai vēlmei. Tas pazuda, tik tiešām. Kopš tā laika neviens bērns, neviens pieaugušais šai ciematā nav pazudis.
Tikai vairāku desmitu tūkstošu kilometru attālumā no šā ciemata pēkšņi nez no kurienes uzradās pavisam necils pakalniņš, vientuļš meža vidū. Vai Vēlmju kalna ķēniņš atkal gaida savus lētticīgos upurus? Droši vien, droši vien…
