Reiz mazā, pavisam necilā un noplukušā pilsētiņā dzīvoja kāds kropls ubags. Lai gan vārds “dzīvoja” te neiederās, drīzāk ubags knapi vilka savu nožēlojamo dzīvīti.
Reiz mazā, pavisam necilā un noplukušā pilsētiņā dzīvoja kāds kropls ubags. Lai gan vārds “dzīvoja” te neiederās, drīzāk ubags knapi vilka savu nožēlojamo dzīvīti. Šis nelaimīgais tiešām izskatījās pēc īsta karātavu putna — mugurā rēgojās kupris, viena kāja īsāka par otru un piedevām viņam bija tikai viena vienīga acs. Ar kupri un īso kāju viņš bija piedzimis, bet aci pazaudēja kādā ielu kautiņā par nejauši atrastu naudas maku. Tajā, kā vēlāk izrādījās, mētājās tikai daži niecīgi sīknaudas gabaliņi. Vai tiešām tie bija acs vērti?! Bet notikušo par nenotikušu vairs nepadarīsi.
Kā jau teicu, kad šis cilvēks kā bērns ieraudzīja dienasgaismu, kupris un īsā kāja viņam jau bija, un māte, ieraudzījusi savu mazo dēliņu, sāka vaimanāt, rokas pret debesīm pacēlusi:
— Dievs, par ko? Par ko tāds sods? Kur tā ir — Dieva taisnība un žēlastība?!
Tā vai citādi, kroplais bērns ātri vien palika bāreņos, par viņa vienīgajām mājām kļuva iela un par iztikas avotu — apkārtējo cilvēku šad un tad atmests maizes kumoss vai grasis.
Ubags nodzīvoja, klīzdams pa mazo pilsētu un tās apkārtni, līdz pat pusmūžam, līdz kāds pavisam svešs, no tālienes iemaldījies amata brālis viņam pastāstīja, ka patālu no šejienes esot liela un skaista pilsēta. Tur dzīvojot daudz bagātu cilvēku un arī ubagiem pastāvot iespēja tikt uz zaļāka zara. Šeit kāds varbūt atmet pāris sīknaudiņu, tur ar tādām nemaz nekrāmējas — ja met, tad met uzreiz kaut ko lielāku. Sīknaudas šiem ļaudīm vispār neesot. Ar vienu vārdu sakot — svešais ubags mālēja dzīvi lielpilsētā gandrīz kā paradīzē, un nabaga mazpilsētas ieziemietim tūlīt pat iekārojās doties turp.
Un tā viņš arī izdarīja. Nekādas mantības jau nebija — pavisam necila, noplīsusi tarba un spieķis, parasts pīlādža zars. Nevaru pateikt, cik dienas vai nedēļas, varbūt pat mēneši pagāja ceļā. Beigu beigās ubags nonāca savas sapņu pilsētas pievārtē. Meklēdams ceļu uz centru, viņš ieklīda kādā nomales kapsētā un, iedams starp kopiņām un krustiem, pēkšņi pamanīja kādu pavisam dīvainu kapu. Uz tā auga nevis košākas vai necilākas dārza puķes, bet gan bagātīgi zēla dadži un usnes. Ieinteresēts ubags pienāca tuvāk, bet uzreiz bailēs atrāvās — no nezāļu mudžekļa šņākdama izšāvās čūska un, ja vien kroplis nebūtu palēcis nost, sadzeltu bez žēlastības.
Kopiņas galvgalī mētājās sarūsējusi metāla plāksne ar knapi redzamiem, bet vēl arvien salasāmiem burtiem. Pavisam netālu ubags pamanīja kādu vecu vīru, droši vien kapu kopēju, un, gribēdams zināt, kas rakstīts uz plāksnes, pavaicāja:
— Vai kungs nebūtu tik laipns un neizlasītu, jo pats diemžēl skolās neesmu gājis. Vecais atbildēja, ka viņš no galvas zinot, kas rakstīts uz tā nolādētā kapa:
— Še guļ viszemiskākais un visskopākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis šai pilsētā.
To dzirdot, ubags pēkšņi sajuta it kā naža dūrienu sirdī un, kad kopējs piedāvājās izstāstīt apglabātā dzīves stāstu, pats, vēl nesaprazdams, kādēļ, ļoti ieinteresēti pamāja ar galvu — jā, jā, lai stāstot.
Kopš tiem tālajiem notikumiem nu jau esot pagājis vismaz pāri par simts gadu. Nelaiķis bijis bagātākais cilvēks pilsētā, viņam piederējušas vai visas bankas, rūpnīcas un veikali šajā pusē, nemaz nerunājot par neskaitāmajām villām un savrupmājām, kas vairāk gan līdzinājušās pilīm. Bet viņam nekad nav bijis gana. Visu mūžu šis cilvēks pavadījis briesmīgās rūpēs par savu labklājību. Nekad neviens viņu nav redzējis smaidam, vienmēr tikai rūpju savilktu seju un kūkumu mugurā no lielās sēdēšanas pie rēķiniem. Ja viņš kaut jel grasi būtu kādam iedevis, palīdzējis, nē — savu mūžu nebija redzēts otrs tik skops cilvēks. Nez kāpēc liktenim labpatikās, ka šajā briesmonī iemīlējās kāda cēla un brīnumjauka jaunava. Skopulis gan neskatījās uz meitenes skaistumu vai labo sirdi, bet klusībā cerēja pievienot viņas tēva īpašumus savējiem. Notika kāzas, un jaunava ar visu savu tīrās mīlestības spēku mēģināja vērst vīra sirdi maigāku un iejūtīgāku, bet velti. Nekas nemainījās arī pēc dēla piedzimšanas, vēl vairāk — mātes un bērna dzīve pārvērtās par īstu elli. Nelietim nepietika ar sievastēva izputināšanu, drīz vien viņš patrieca gan sievu, gan dēlu. Lai iet, kur acis rāda. Pārāk daudz naudas tērējot, pārāk daudz ēdot, pārāk labi ģērbjoties. Vienreiz nelaimīgā ar puisīti uz rokām nāca lūgties šim briesmonim — lai jupis viņu rāvis! — lai jel iedodot kaut cik dēlam. Tas nešķīstais, uz balkona stāvēdams, pavēlējis uzrīdīt suņus, īstus vilkačus. Māte, pūlēdamās aizsargāt bērnu, metusies bēgt, tomēr suņi paspējuši viņu sakropļot. Bet tas nezvērs tikai smējies, skatīdamies no augšas. No tā laika nelaimīgā sieviete kliboja un viņas sejā palika trīs lielas neglītas rētas.
Dīvainas sajūtas pārņēma kroplo ubagu, klausoties šo stāstu. Viņam šķita, ka redz vīzijas. Tās plūda un vizēja gaisā bez paša gribas. Tās nāca un gāja. Kas tik viss tur nebija redzams! Mazs raudošs bērniņš, naudas kaudzes, skaista sievietes seja, tad šī pati seja, bet nu jau briesmīgi sakropļota. Tā sauca viņa vārdu. Beidzot parādījās kāda atbaidošā grimasē savilkta pretīga vīrieša seja, kas tik apbrīnojami līdzinājās viņa paša atspulgam mazās pilsētiņas skatlogos.
Pa to laiku kapu kopējs turpināja stāstāmo, mierīgi pakšķinot savu mazo pīpīti un nemaz nemanot, kas notiek ar svešo ubagu. Kad skopulis palicis vecs, pilsētā paklīdušas valodas, ka šis jūkot prātā. Bankas kalpotājs viņu dzirdējis murminām — savu naudu nevienam nedošot, ņemšot līdzi kapā. Vecajam nešķīstenim bijis tikai viens uzticams cilvēks, kurš visu mūžu viņam kalpojis kā tāds suns, un, kā stāsta, skopulis licis šim kalpam tā arī izdarīt — salikt naudu kapā. Vai tā ir, vai nav — kas to lai zina. Daudzi mēģinājuši rakt un meklēt, bet mūždien kāds mūdzis sargājis kapu, daži no zelta meklētājiem esot pat sakosti un atrasti miruši guļam tepat pie kapa. Stāsta, ka vecis licis savam pakalpiņam nodedzināt arī visas greznās villas pēc viņa nāves, bet laikam noticis kāds misēklis. Liekas, pāris dienu pēc saimnieka nāves kalpu ķērusi trieka. Tāds nu ir tas stāsts.
Te kopējs palūkojās uz klausītāju un ieraudzīja ubagu nokritušu ceļos. Viņa nevarīgais, kroplais augums raustījās nedzirdamās elsās un lūpas tikko dzirdami čukstēja:
— Piedodiet! Pie-do-diet!… Paldies par tavu žēlastību, Dievs!
