«Nav iespējams garantēt ideālu laulību, jo tas ir process, kurā iesaistīti divi cilvēki, un nekad nevar zināt, kas sanāks, kad šie divi būs kopā, – vai neatklāsies pārāk liela atšķirība uzskatos, uztverē, domāšanā un emocionālajās vajadzībās,» spriež psiholoģe Inga Birkmane, salīdzinot attiecības ar dzīvu, pulsējošu, nepabeigtu darbību ar saviem kāpumiem un kritumiem. Tā nemitīgi jāuztur, lai savienība nepiedzīvotu letālu iznākumu, kas diemžēl gadās ļoti bieži, nesot līdzi vilšanos un zaudējuma izjūtu, ar ko daudzi netiek galā gadiem ilgi.Ķīmija reiz beidzas«Attiecību sākumā parasti nostrādā «ķīmija», kas krietni palīdz iesaistītajiem, jo tā daudz paveic viņu vietā. Tās ilgums atkarīgs no laika, ko pāris pavada kopā. Paradoksāli, bet, jo vairāk un ciešāk viņi ir vienā telpā, jo ātrāk «ķīmija» beidzas, jo tā dabū izrisināties un izlādēties. Tie ir procesi, kas līdzinās nelielai psihozītei – bieži, bieži kopā, daudz, daudz seksa. «Ķīmija» līdzsvarojas, un sākas tas, ko saucam par reālo dzīvi, kad uz otru cilvēku un attiecībām jāraugās kā uz darbu, darījumu – ko varam darīt, lai mums arī turpmāk būtu labi kopā?» pauž I.Birkmane, piebilstot, ka šāds jautājums norāda nevis uz problēmām attiecībās, bet drīzāk uz to, ka ar tām teorētiski viss ir kārtībā. «Pāris parasti meklē atbildes, kāpēc mēs esam kopā, kas tev manī patīk. Kamēr abi to dara, viņi ir aizņemti un rada savu drošības lauku. Tomēr var pienākt brīdis, kad vienam aktuāli kļūst, kā izdzīvot attiecībās. Tas ir ļoti traģisks jautājums. Iestājas liela personības krīze, kad jāpārrevidē visas savas pamatpārliecības, piemēram, par vīrieša un sievietes lomu ģimenē, gaidām, stereotipiem, vēlmēm un vajadzībām. Diemžēl, ja arī atrod atbildes un otrs cenšas piepildīt šīs vajadzības, tas negarantē pāra kopējo labsajūtu, kad iestājas otra dziļā krīze. Labi, ja laulātie šajā brīdī sāk meklēt palīdzību no malas, citādi krīze var ieilgt un novest pie šķiršanās vai arī cilvēki dažādu ārēju apstākļu dēļ izvēlas palikt kopā un attiecības vilkt, nejuzdamies labi,» norāda Inga.Kad ienāk kapu sajūtaViens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai savienība izdotos, ir prasme būt laimīgiem un pašpietiekamiem katram atsevišķi, turpina psiholoģe. «Šķiet, sieviete labāk spēj nonākt saskarsmē ar savu iekšējo potenciālu, atrast lietas, kas viņu interesē un iepriecina un ar ko viņa vēlas dalīties. Vīrietim bieži pietrūkst spēka un enerģijas, turklāt daudzi pamanās pārmest savai sievietei, ka nejūtas laimīgi. Bet ko viņš pats darījis lietas labā? Attīsti sevi, padari sevi interesantu, tādu, kura klātbūtnē gribas uzturēties, rūpējies par sevi, jo attiecību sāls ir tā, kad kopā ir labi, ka velk vienu pie otra! Kurš vēlētos būt kopā ar mironi?» retoriski jautā I. Birkmane, norādot, ka tieši šī «kapu» sajūta signalizē, ka attiecības tuvojas galam.«Tas ir brīdis, kad saproti, ka mājās to vien dari kā eksistē, velc, jo ir bērni un vīzija, ka jābūt ģimenei. Apzinies, ka esi izcenties un izdarbojies, bet tas neko nemaina,» raksturo Inga, būdama pārliecināta, ka lēmumam par šķiršanos tomēr jābūt galējam solim, kad no savas puses attiecību saglabāšanai visu esi izdarījis par 200 procentiem, bet bez rezultātiem.Palaist un izsviedrēt«Ideālā variantā abi vienojas, ka vairs nevar pastāvēt kopā, bet parasti kāds uzņemas aiziet un līdz ar to vainīgā lomu. Tā tiešām ir drosme pārtraukt attiecības, kurām vairs nav nekādas perspektīvas, tomēr gudra rīcība būtu sarunāt, ka te nav neviena vainīgā, vien zaudētāji, jo šķiroties neiegūst. Veidojot savienību, ticam, ka sanāks, būs labi un bērni augs ģimenē, tāpēc, sabrūkot šim ideālam, kļūstam zaudētāji arī savās acīs. To ļoti pārdzīvo visi iesaistītie,» stāsta psiholoģe, piebilstot: «Sekas pēc šķiršanās ir ļoti smagas. Būtu labi, ka cilvēkam kādu laiku neveidotos citas attiecības, jo tās būs kompensējošas. Bijušo dzīvesbiedru vajag pilnībā palaist, novēlēt viņam labu un vēl apprasīties, vai nav nepieciešama palīdzība, tomēr daudzi nelaiž gadiem ilgi, izstrādājot visādas muļķības – ieriebjot, izlādējot dusmas un emocijas, izmantojot bērnus, speciāli izdarot kaut ko sliktu.» Šī atraisīšanās norisinās ne tikai emocionālā, bet arī fiziski bioloģiskā līmenī. «Cilvēki, kas pārzina jogu, piemēram, spēj īstenot savdabīgu pieredzi, iekšēji sadedzinot un izsviedrējot šo saiti ar partneri,» zina stāstīt psiholoģe, mudinot strādāt attiecību labā, bet, ja tas neizdodas, iet savu ceļu, gudri izrunājot radušos situāciju ar saviem bērniem. Katrs gadījums ir smalks un individuāls, bet ne vienmēr viņiem jākļūst cietējiem, pārliecināta Inga.
